pirmdiena, 2008. gada 28. aprīlis

Tukša telpa

Nezinu kā tas ir cietiem, bet man ir ļoti noderīgi vismaz 1-2 stundas dienā pavadīt pilnīgā vienatnē vēlams svešā un pēc iespējas tukšākā (no lietām) telpā. Pašlaik to daru, jo tā man ir visvieglāk koncentrēties bakalaura darba rakstīšanai, bet tas arī ļoti palīdz sakārtot sevi. Ne ātri, bet tomēr. Kad visas tavas lietas un draugi ir kaut kur citur, tad ir vieglāk paskatīties uz sevi no malas, izvērtēt aktuālās lietas un problēmas. Ai laik!

svētdiena, 2008. gada 27. aprīlis

Ļoti labs sākums.

Visos ziņojumos, sarunās un citur es eju tikai vienīgi uz riņķi. Meklēju pareizās atbildes uz pareizajiem jautājumiem. Riņķošana no malas izskatās slikti, bet patiesībā norāda tikai uz mērķtiecību. Tas nav daudz, bet tas ir ļoti labs sākums. Ir laiks turpinājumam..

sestdiena, 2008. gada 26. aprīlis

Par labiem cilvēkiem un maldīgām pārliecībām

Ir cilvēki, kas ir pārāk labi, labsirdīgi un izpalīdzīgi priekš šīs pasaules. Viņiem dzīvē ir nepieciešams kāds cilvēks, kas tos zināmā mērā un veidā pasargā no negatīvajām dzīves darbībām. Gribās ticēt, ka dzīve šiem labajiem cilvēkiem nepaliek parādā, piešķirot šādus "aizstāvjus".

Rakstot iepriekšējos teikumus, sapratu, ka, iespējams, es nesaprotu šo labo cilvēku domāšanu un uzskatus. Ļoti iespējams. Labi! Labi ir saprast, ka neko neesi sapratis. Labi tāpēc, ka Tu nedzīvo tālāk ar maldīgu pārliecību, ka visu esi sapratis.

piektdiena, 2008. gada 25. aprīlis

Reižu ierobežojums

Filmām ir tāds limits, cik reizes katru no tām drīkst skatīties līdz tā pilnīgi apnīk. Daudzām filmām šis skaitlis ir mazāks par 1, vēl vairāk filmām tas ir vienāds ar viens. Tagad prātā nāk divas filmas, kurām šis skaitlis ir ievērojami lielāks. "A walk to remember" esmu redzējis jau kādas reizes 5, 6 vai 7. Līdzīgus ciparus par šīs filmas skatīšanos esmu dzirdējis vēl no vairākiem cilvēkiem. Šķiet, ka es savu limitu esmu sasniedzis, jo vairāk to filmu skatīties negribās. Taču iemesls, kādēļ top šis raksts ir otra filma - "Pearl harbour". Nu pat skanēja lieliska dziesma no šīs filmas skaņu celiņa un līdz ar to radās neliela vēlme atkal noskatīties pašu filmu. Varbūt, ka tā arī kaut kad būs jāizdara..

ceturtdiena, 2008. gada 24. aprīlis

Katram..

Katram savi mērķi. Katram savas vēlmes. Katram savas iespējas, un katram sava sirds... Nekas no tā nav saskaņots. Ne pasaules ietvaros, nedz arī divatā vienam pret otru. Bet sakārtot vajag. Un vēl ir daudz dažādu ierobežojumu, bet kam gan tas ir izdevīgi? Mums! Tādēļ, ka reiz, kad beidzot izdodas atrast, sakārtot un izvēlēties, gandarījums ir daudzkārt lielāks nekā tas varēja būt. Paldies, to arī gribēju uzzināt. Tagad atkal Dixie Chicks plēš sirdi no krūtīm ārā ar savu dziesmu Top of the world. Interesanti vai viņa pati apzinās cik smeldzoša ir viņas balss?

otrdiena, 2008. gada 22. aprīlis

Loģiskā sistēma

Pasaule nepieder tiem, kuri ņuņņājas un padodās pie pirmās iespējas. Lai cīņā uzvarētu, ir jāpaņem rokās ierocis. Lai sasniegtu mērķi, uz to ir jāiet. Tā ir iestrādāta dzīves sistēma. Secīga. Loģiska. Pareiza. Ievēro to un visa pasaule būs Tavās rokās. Aiziet!

sestdiena, 2008. gada 19. aprīlis

Apnikums


Jūtu, ka atkal ir nepieciešams parunāties ar kādu gudru un atklātu cilvēku, jo mana dzīve pašlaik ļoti līdzinās miskastei. Man patīk izmantot frāzi "radošais haoss", taču šajā haosā no radošuma nav ne smakas. Diemžēl. Tātad ir jāsakārto, bet pats to nespēju. Nezinu pie kā ķerties, ko savā dzīvē mainīt un kā. Iespējams, ka no malas viss ir labāk redzams.

Man vispār laiku pa laikam uznāk tāds dzīves apnikums, kad sajūtu vajadzību kaut ko lielākā vai mazākā mērā pamainīt. Reizēm kaut ko daru lietas labā, bet citkārt šis dvēseles stāvoklis pāriet pats no sevis. Redzēsim. Tūlīt iešu gulēt. Rīt sakopošu visas savas iedvesmas paliekas, un mēģināšu tās pēc iespējas rezultatīvāk ieguldīt bakalaura darba tapšanā, jo tas ir darāmo darbu sarakstā pašā augšā (turklāt vēl ar mirgojošo izsaukuma zīmi).

Ar labu nakti un ticību gaišākai nākotnei!

otrdiena, 2008. gada 15. aprīlis

Viena diena.

Jūtu, ka aizvadītā diena nav bijusi pilnīga. Kaut kas tajā trūka. Droši vien, ka zinu, kas trūka. Pie cilvēkiem pierod pārsteidzošā ātrumā.

Kas zin pateikt - kas ir pareizi un kas nē? Kurš var man izskaidrot, kas ir labi un kas nē? Pavasaris jauc galvu. Jāatgriežas pie bakalaura un prāta.

Atminējos vienu labu atziņu.


"Sometimes when you get what you want, you end up missing what you left behind."
/Scrubs - J.D. also called John Dorian/

Teiciens gan neatbilst tam, kas pašlaik notiek manā dzīvē, un tomēr labs ir un paliek labs.

piektdiena, 2008. gada 11. aprīlis

Punkts

Traki. Nevaru noformulēt to, ko gribu pateikt. Nevaru izdomāt vai vispār kaut ko gribu pateikt. Vienkārši ir traki.

trešdiena, 2008. gada 9. aprīlis

Šķautne

Brīdī, kad līdz bakalaura darba nodošanai ir palikusi 41 diena, es kārtējo reizi esmu nogulējis rīta skriešanu, bet fonā The Beatles dzied par vakardienu, es cenšos aprast ar jaunu savas personības /sirds/rakstura šķautni. Tā daudz ko izskaidro. Izskaidro daudzus pagātnes notikumus, kad es vēl sevi tik labi nepazinu. Pašam šis fakts šķiet ļoti interesants, jo acīmredzot jau diezgan sen esmu neapzināti mēģinājis sevi pasargāt. No kā? No citiem. Varbūt tas ir labi, bet varbūt nē (kā jau ierasts, esmu tik nenoteikts/neizlēmīgs, cik vien iespējams). Katram dzīvē ir jāaplaužas noteiktu reižu skaitu, iespējams, tāpēc tas ir slikti.

Ir palikusi 41 diena.

svētdiena, 2008. gada 6. aprīlis

Par to, kas reizēm šķiet.

Reizēm šķiet, ka, lai kuru variantu arī Tu neizvēlētos, kādā brīdī Tu lielākā vai mazākā mērā savu izvēli nožēlosi. Vēl diezgan bieži mēdz šķist, ka kaut kas ir nokavēts, vai gluži vienkārši ir pagājis pārāk daudz laika.

piektdiena, 2008. gada 4. aprīlis

Absolūts vakars

Nevar saprast, ko lai pieraksta no visām tām 100 000 domām, kas traucas man caur prātu. Pa vienu galu iekšā, un tik pat ātri arī ārā. Laikam jau vienkārši vajag sakārtot domas. Vienkārši? Nu labi, es atvainojos - šis vārds ir jāņem no tā teikuma ārā. Laikam jau vajag sakārtot domas.

Nu jā, jā bija gana interesants šis vakars. Nenoliedzu, ka reizēm es dramatizēju notikumu nozīmi/apmērus. Varbūt arī šoreiz, bet varbūt nē. Ir tāda dīvaina sajūta - manī sēž viena dusma tikai dusmoties ne uz vienu negribas. Un nevajag ar. Domāju, ka visticamākais šo dusmu aizmirsīšu un mēs visi dzīvosim tālāk. Lai skan Metallica - Nothing else matters .

Par dzīves vienkāršību. Pirmkārt, es negribu, lai tas ko rakstīšu izklausītos pēc sūdzības, jo tāda tā noteikti nebūs. Gribu teikt, ka redzu veidu kā dzīve varētu būt tik ļoti daudz vienkāršāka. Liekas, ka viss ir nevajadzīgi sarežģīts. Jāatzīst, ka šim faktam ir arī labs attaisnojums - ja dzīve būtu tik vienkārša, cik tā spēj būt, tad dzīvot būtu diezgan garlaicīgi. Tātad viss ir kārtībā.

Nu traki vien vārd sakot. Traki.