Atskaite

Ir piektdiena, 22. februāris. Rīt man atkal būs lekcijas, bet kas ir noticis aizvadītajās 15 "klusajās" dienās kopš iepriekšējā ieraksta. Nokārtoju braukšanas tiesības, slimoju un pāris dienas arī padzīvoju slimnīcā. Bija arī kaut kāds radošais tukšums, jo prātā nenāca neviena doma, kuru gribētos šeit pierakstīt. Radās jau aizdomas, ka tik nav pienācis gals šim emuāram, bet nē, nebija. Šovakar man atkal sagribējās šeit kaut ko ierakstīt. Nav svarīgi ko. Svarīga ir apziņa, ka tepat līdzās vien esmu un būšu arī rīt.

Aizbēgt - kāpēc?

Labs jautājums. Nezinu kāpēc, bet gribas. Nav it ne no kā jāslēpjas. Nav nekas jāaizmirst (nu vai gandrīz nekas). Ir jāaizbēg. Iespējams, ka atkal ir uznācis tāds nemanāms, bet plašs un ietekmīgs apnikums. Īpaši tādu neizjūtu, bet iespējams, ka pie vainas ir tieši tas.
Pamainīt apkārt esošo vidi. Radīt jaunas problēmas un oriģinālus risinājumus, sasniegt jaunas virsotnes un uzstādīt jaunus mērķus. Acīmredzot tas ir tas, ko gribas.

Del Amitri - Driving with the brakes on

Atrasta filmā "Two tickets to paradise", nedaudz atsauc atmiņā vidusskolas laikus, jo, šķiet, populāra tā kļuva kaut kad ap to laiku.

Dziesmas pirmās rindas:

"Driving through the long night
Trying to figure who's right and who's wrong .. "

Liekas, ka tieši šādas arī varētu būt mana dzīves stāsta pirmās rindas.