Par šaubām un virzienu rādītājiem

Man atkal ir pienācis viens no tiem brīžiem, kad gribas krāpties. Gribas zināt pareizās atbildes šajā dzīvē. Vienreiz beidzot gribas ievērot savas apņemšanās un kādu laiciņu nedzīvot sapņos. Ne jau tāpēc, ka sapņi būtu slikti. Tieši otrādi tie ir labi - tā ir otra pasaule, kas pieder Tev vienam, un tomēr. Gribas dot un saņemt vai vismaz atbrīvoties no šaubām. Jā, visam pie vainas laikam tomēr ir šaubas, un sliktākais, ka ne par vienu konkrētu jautājumu vai situāciju, bet gan gandrīz par visu. Ticības it kā netrūkst. Iekšējā spēka arī ir pār pārēm. Vēlēšanās ir milzīga, bet priekšā ir simtiem virzienu rādītāju un ceļu sākumu. Visi virzienu rādītāji ir vienā krāsā un no viena materiāla. Kā izvēlēties? Nav jau tā, ka es neredzētu zīmes, kas man norāda virzienu, kurā doties. Es redzu. Bet tās pašas zīmes jaucās. Vai varbūt jaucos es? Skatos uz citu cilvēku zīmēm? Viens ir skaidrs, šai dzīvē nav iekārtots tā, ka viss ir vienkārši. Laikam katram ir jāiziet cauri noteiktiem pārbaudījumiem, un varbūt tad varēs labāk redzēt, ka patiesībā viens no virzienu rādītājiem ir iekrāsojies Tavā mīļākajā krāsā, un ceļš, uz kuru tas norāda, nes Tevi pats. Iespējams.

Noskatījos "License to wed", daudz labāka filma par vakardien redzēto. Dodu 7,8 acis.