Runāt vai nerunāt, tāds ir jautājums!

Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem nepatīk lieki muti vārstīt (protams visiem faktiem ir savi izņēmumi). Ja ir kaut kas, ko vēlos pateikt, saku. Ja nav, tad labāk darīšu ko noderīgāku. Reizēm liekas, ka man pistoli pie galvas varētu pielikt, bet es tik un tā neko neteiktu. Šī īpašība (vismaz manās acīs) padara vērtīgākas tās manas domas, kurām tiek tā laime izskanēt pasaulē, vienalga rakstiski vai mutiski. Atzīšu, ka reizēm patīk pašam pārlasīt savus (nopietnos/garos) komentārus vai ierakstus šajā emuārā. Bērnībā, kad mēdzu pie sevis ko murmināt, mana mamma teica, ka man patīkot sarunāties ar gudru cilvēku(t.i. ar sevi). Vēl nesen no mammas uzzināju, ka filozofs esmu jau no pirmajām savas dzīves dienām šajā pasaulē. Ja mans brālis bērnībā esot bijis baigais bļauris un bieži raudājis, tad es esot bijis ļoti mierīgs un ar filozofisku skatienu iepazinies/aplūkojis pasauli. Patīkami to zināt!