Krustceles

Reizēm, stāvot krustcelēs, nav skaidrs kurp tālāk doties. Vienalga vai izvēle ir starp diviem vai desmit ceļiem. Situācija ir vienlīdz grūta. Nesen lasīju, ka, ja cilvēks nezin ko vēlās, tad dabūs to, kas paliks pāri. Man laikam ir ļoti labas cerības dabūt to, kas paliks pāri. Šobrīd savu neizlēmību iekšēji attaisnoju ar nevēlēšanos kādu sāpināt, taču ļoti labi apzinos, ka tas ir tikai attaisnojums, turklāt nepatiess. Patiesība ir tāda, ka vēlos iet pa abiem ceļiem, un tādēļ palieku stāvam krustcelēs. Muļķīgi. No otras puses abos ceļos pastāv zināmi ierobežojumi, kas man it kā neļauj doties tālāk, taču zinu, ka arī tie ir tikai izdevīgi attaisnojumi, lai dabūtu to, kas paliek pāri... Ticu, ka reiz es došos tālāk pa īsto ceļu, jo ir cilvēks, kuru vēlos padarīt ļoti laimīgu.