Šodien biju iegājis parunāties pie kādas ļoti labas draudzenes. Bija patīkami redzēt prieku viņas acīs, kad es ienācu. Sen nebijām tā ilgāk parunājušies aci pret aci, un arī šoreiz tas bija tik pat forši kā agrāk. Situācija laikam bija kaut kas pretējs teicienam: "Labāk redzu Tevi ejam nevis nākam!" Šī tikšanās bija tāda kā win-win situation - pozitīvas emocijas abiem. Lai gan smaidīja viņa arī brīdī, kad devos prom, gribu ticēt, ka tas bija prieks par apmeklējumu nevis manu aiziešanu :)
Nespēju izdomāt kā (vismaz daļēji) tik vaļā no sava slinkuma. Vienas (vienīgās?) zāles, kas manā gadījumā darbojās ir strauja dedlainu tuvošanās. Kaut kādā apbrīnojamā veidā mans prāts darbu prot saplānot tā, lai es to pabeigtu pāris minūtes pirms beigu termiņa. Varbūt jāpacenšās uzstādīt mērķus, jo zinu, ka arī tiem ir liels spēks. Taču tad parādās jauna problēma(/dzīves sīkums) - kā lai saņemās uzstādīt kādu mērķi? ;)
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru