svētdiena, 2009. gada 13. decembris

Aizbraukt

Skaists rīts. Viegli saulains un uz zemes pa nakti parādījušās pat nelielas sniega kripatas.

Šorīt esmu pamodies apņēmīgs un tas liek justies labāk (vēl labāk :) ).

Pārdomas. Kaut kur manī visu laiku sēž avantūras gars. Reizēm tas pamostas un izlaužas uz āru. Par kādu avantūru ir runa? (avantūra varbūt nav precīzs apzīmējums, bet pieņemsim, ka jūs saprotat) Laiku pa laikam sajūtu sevī vēlmi pazust. Nē, vispār ne pazust. Aizbraukt. Aizbraukt ar cilvēku, kam uzticos. Neko nedomājot un nerēķinot. Vienu rītu pamosties, iekāpt mašīnā (lidmašīnā, kuģī?) un aizbraukt tur, kur deguns rāda, tāpēc, ka vajag vai vienkārši because it feels right. Pase ir? Ir! Paldies, viss - braucam! Priekš cilvēka, kas man svarīgs, es to izdarītu. Tā pat nebūt nekādā ziņā kaut kā ziedošana. Iespējams, ka tas manī kaut kur sēž, jo man pašam to vajag. Iespējams. Bet mēs nepazustu. Aizbrauktu uz dienu, nedēļu, mēnesi vai gadu, bet atgrieztos. Atgrieztos when it feels right again..

Reiz jau man bija šāda sajūta.

3 komentāri:

Anonīms teica...

Lai arī esmu jau aizbraukusi, manī joprojām mājo līdzīgas sajūtas. Dīvaini. Nesaprotu, cik tālu man ir jābrauc, lai apmierinātu šīs emocijas.

Anonīms teica...

Njā- man līdzīgi... tas vnk iekļūst asninīs un ārā nav dabūnams... man uznāca apmēram tādas pašas pārdomas ļoti nesen... bet arī man ir plāns...

Andris teica...

Jā, Evij, es Tevi pilnīgi saprotu :)

Khe, interesanti Vairi, kāds gan Tev ir plāns - aizbraukt no aizbraukšanas? :D