It's gonna be great!

Brauciens uz Norvēģiju ar katru dienu ir arvien tuvāk. Nu vairs palikušas tik kādas 3 nedēļas. Tas ir pietiekami tuvu, lai manī rastos apziņa, ka tiešām atkal uz 5 mēnešiem došos prom. Arī visas ķibeles ir nokārtojušās, tā, ka nu man ir skaidrs - tas tiešām notiks! And it is gonna be great!

Šodien

Pastaiga pa pilsētu. Ziemassvētku rotājumi un gaismiņas. Laba mūzika. Veiksmīgi pirkumi.

Nekļūdīties vairs.

Jūtu, ka manī sakrājušās nelabas lietas. Negatīvā enerģija, kuru grūti savaldīt. Negribu to izgāst uz citiem. Viņi to nav pelnījuši. Jau tagad esmu kļūdījies pārāk daudz. Ir jābrauc prom. Jābrauc, lai es neizdarītu vēl lielākas kļūdas. Ir jāaizbrauc, lai varētu atgriezties patiesāks, labāks un pārliecinātāks. Lai varētu atgriezties un nekļūdīties vairs.

Nogurums

Man ar nenoteiktiem intervāliem dzīvē pienāk brīži, kad parādās nogurums no visa. Sagadās dažādi notikumi un nejaušības, kas dzīvi padara par tādu kā cīņu, taču es to nevēlos. Šādos brīžos gribas ātrāk tik cauri visiem darbiem, pienākumiem un problēmām, un sākt jaunu dzīves posmu no nulles. Tā ir arī tagad.

Traks laiks

Nu jau diezgan daudzi cilvēki man ir pārmetuši pārlieku intensīvu domāšanu. Mana atbilde - tā nav lieta/īpašība, kuru es tik vienkārši spētu mainīt. Neskatoties uz to, man jāsaka, ka priekšā ir interesants, noderīgs, bet arī traks laiks (pavasara mācību semestris Norvēģijā), kad man būs pietiekami daudz laika, pavisam noteikti vēlēšanās, un, iespējams, arī vajadzība spēcīgi pārdomāt dzīvi. Esmu tam gatavs.

Skan "The Script - I'm yours".

Making it work.

Arī pareizā rīcība ne vienmēr ir viennozīmīga. Jo reizēm ir jādara tas, kas ir nepieciešams, neskatoties uz to, ko gribētos.

Šodien... vai vakar sapratu, ka man prātā ir lielisks plāns. Un tāds tas man tiešām šķiet. Taču šis plāns ir ilgtermiņa, un tagad šķiet, ka manas vēlmes draud izjaukt šo plānu un visu pārējo. Tomēr es nedrīkstu pārkāpt robežu. Pirmo reizi dzīvē I could try to make it work (neprotu to latviski tik labi pateikt), taču tāpēc man ir jāpārbauda sevi. Dzīvosim redzēsim kā man veiksies...

Truly messed up

Zinu, ko vēlos. Zinu, kas man pietrūkst, lai varētu dzīvot pilnīgi. Zinu, ka mēdzu kļūdīties. Vēlos darīt lietas, kuras galu galā pārvērtīsies par kļūdām. Neskatoties uz šo apjausmu, es šīs lietas tik un tā vēlos darīt.... I'm messed up ... or perhaps only human.

Dzīves loģiski

Agrāk man šķita, ka daudzu notikumu norisi šajā pasaulē mēs nespējam ietekmēt. Gan tādēļ, ka tos (iespējams) nosaka kāds augstāks spēks/tas ir ierakstīts mūsu likteņos, gan citkārt tādēļ, ka (lielākoties) nespējam ietekmēt citu cilvēku domas un rīcību. Daži cilvēki par šādu manu uzskatu man strīdējās pretī (galvenokārt, vēršoties pret ideju par likteni). Toreiz katrs palikām pie savām domām vai drīzāk pieņēmumiem.

Šodien saprotu, ka patiesībā ir vēl trakāk. Nereti nespējam pavēlēt pat paši sev. Nespējam just to, ko vēlētos, pret cilvēkiem, kas to ir pelnījuši. Dīvaini, bet iespējams loģiski. Dzīves loģiski.

Šodien..

Jūtos slikti. Nezinu kāpēc, bet jūtos slikti. Pārāk daudz visa kā. Varbūt tāpēc.

Kārtējais "reizēm"

Reizēm gribas visu izmainīt, izdzīvot vēlreiz un izlabot kļūdas. Kaut vai tikai tāpēc, ka dažkārt izdodas "sadzīvot" īstu putru.

Ja manai dvēselei būtu stīgas..

..tad es zinātu, kuras dziesmas varētu saklausīt, šīs stīgas strinkšķinot.

Visiem zināms teiciens - mūžu dzīvo, mūžu mācies. Arī es. Arī es mācos ik dienu.
Kļūdos. Mācos no savām kļūdām. Un ceru, ka tās nekad vairs nepielaidīšu. Ceru.

A+Q

Man ir atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem. Nezinu vai tās ir pareizas atbildes, taču domāju, ka tās ir labas atbildes.

Par nesaprašanos

Reizēm mēs nesaprotam citus cilvēkus. Viņu sajūtas un vēlmes. Un tas ir tikai normāli, tāpēc ir jābūt iecietīgiem šādās situācijās. Mēs neesam vienādi, tāpēc arī mūsu reakcija vienā un tai pašā situācijā var būt atšķirīga.
Tagad es jūtos vainīgs. Jo biju tas, kuram neradās tādas pašas emocijas kā otram cilvēkam.

Just one time.

For just one time I didn't think about other people. I lived my life for myself. I needed that. I think I could afford that. For just one time.

Dzīvot normāli.

Reizēm es sev traucēju dzīvot. Dzīvot normāli.

Īsts dvēseles kliedziens

So if you have something to say... say it to me now...

(c) Glen Hansard - Say it to me now (no filmas "Once")

A good day

There are good and bad not so good days. This is a good day.

Viena kļūda

Cik grūti ir izlabot vienu kļūdu? Rakstot kādu tekstu tas ir vienkārši. Matemātikas uzdevumā pieļautās kļūdas reizēm prasa vairāk laiku un piepūli. Bet kā ir ar dzīvi? Tās laikam ir visgrūtāk izlabojamās kļūdas. Tā nu reiz tas šai dzīvē ir iekārtots - būs jāpieliek milzīgas pūles, lai izlabotu kļūdas, kas pieļautas attiecībās ar citiem cilvēkiem vai arī kas kaut kādā veidā saistās ar citiem cilvēkiem. Reizēm nepietiks arī ar šīm milzīgajām pūlēm, taču, ja tas ir tā vērts, tad ir vērts ziedot ļoti daudz, lai šīs kļūdas labotu.

Trust & openheartedness

Uzticība un atklātība ir ļoti grūti sasniedzami mērķi. To iegūšana prasa laiku, sapratni un vēl daudz dažādus ne mazāk svarīgus apstākļus. Ir cilvēks, ar kuru es gribētu būt atklāts, bet kautrējos/nespēju tāds būt, jo diezgan slikti pazīstam viens otru. Es vispār izbaudu atklātās sarunas, tāpēc ja mani uz tām izprovocē, tad es reti izvairos. Varbūt ar laiku es pieredzēšu atklātu sarunu arī ar šo iepriekš minēto cilvēku...

Lasītājs un pārlasītājs

Ceru, ka tas neizklausīsies iedomīgi vai kā tamlīdzīgi, taču man reizēm patīk pārlasīt pašam savus ierakstus. Gadās uzrakt ko noderīgu, svarīgu vai vienkārši interesantu. Šoreiz apzināju vēl vienu "Šodienas stāstu" varbūt neregulāru, bet tomēr lasītāju.

Sākotnējais šīs vietnes uzdevums bija vieta, kur man izklāstīt visas domas, kuras negribās vai nevajadzētu paturēt sevī. Vieta, kas netraucētu nevienam, kas šos rakstus nevēlētos lasīt. Uzdevums nav mainījies, taču pamazām šur tur parādās pa kādam lasītājam. Par to man prieks.

Laiks

Ja godīgi, tad es nezinu, kas būtu tas, kas man pašlaik varētu palīdzēt. Kaut kas tāds, ko es pats varētu izraisīt vai veicināt. Nezinu. Laikam šis laiks vienkārši ir jāizdzīvo.

Kliedziens

Gribas iziet ārā un kliegt. Ir jādabū ārā tas, kas iekšā sakrājies.

Uzdevums

Rīt jāaiziet pastaigā. Jāizvēdina galva. Jo vajag.

Punkts

Mani kaut kas lēnām grauž no iekšpuses. Liekas, ka lēnām jūku prātā. Ne tajā labajā veidā. (Ne)zinu kāpēc.

Problēmas un to loma

Par problēmām. Šaubu nav - tās ir visiem, taču katram savas. Dažādas pēc sava rakstura un pakāpes, bet nonetheless visiem. Šīs problēmas kalpo par attaisnojumu un arī izskaidro vairākas lietas, kuras mēs (tai skaitā arī es) ikdienā daram.

No vienas puses tas ir slikti, bet tai pašā laikā, šķiet, ka man tās pat ir nepieciešamas. Man vajag pārdzīvojumus, to radītās pārdomas un izrietošos secinājumus. Tāds nu es esmu - tāds ir daļējais manas attīstības pamats.

Rudens jestrais, izšķiestās dienas un solis uz priekšu

Tātad par rudeni. Brauciens daļēji izdevās. Uz Siguldu gan nebiju/-ām, bet rudens tripā devāmies uz Tērveti un Spokaiņiem. Paālējāmies, izstaigājāmies, apmaldījāmies. Viss kā nākas.

Šodien kārtējā diezgan nelietderīgi izšķiestā diena. Rīt būs labāk. Tagad laiku pa laikam mēdzu iedomāties par iespējamo pavasara scenāriju. Būtu forši, ja viss izdotos.

Es izšķiežu savu dzīvi - par to man ļoti žēl. Liekas, ka man ir nepieciešams kāds cilvēks, kas to pamainītu. Kas pamainītu mani. Nevis tāpēc, ka es to nespētu, bet tāpēc, ka tā nav paredzēts. Sasodīts, nē, visticamākais, ka tas ir tikai kārtējais attaisnojums, kas dzimis manā galvā. Mans dzīvesstils ir kaut kas pārāk liels, lai es pats to spētu mainīt. Trūkst motivācijas. Lūk, tā ir problēmas būtība - motivācijas trūkums. Bezdarbība (manā gadījumā daļēji relatīva) notrulina dzīvi, zūd motivācija, viss paliek aizvien pelēkāks.

Es pārāk bieži padodos. Lai tiktu uz priekšu ir jāuzkāpj arī uz mazākajiem pakāpieniem. Skaidrs. Nupat šis tas palika skaidrs. Ir jāsāk teikt "Jā". Viens neliels solis uz priekšu ir atrasts, atliek meklēt nākošo!

Krustceles

Reizēm, stāvot krustcelēs, nav skaidrs kurp tālāk doties. Vienalga vai izvēle ir starp diviem vai desmit ceļiem. Situācija ir vienlīdz grūta. Nesen lasīju, ka, ja cilvēks nezin ko vēlās, tad dabūs to, kas paliks pāri. Man laikam ir ļoti labas cerības dabūt to, kas paliks pāri. Šobrīd savu neizlēmību iekšēji attaisnoju ar nevēlēšanos kādu sāpināt, taču ļoti labi apzinos, ka tas ir tikai attaisnojums, turklāt nepatiess. Patiesība ir tāda, ka vēlos iet pa abiem ceļiem, un tādēļ palieku stāvam krustcelēs. Muļķīgi. No otras puses abos ceļos pastāv zināmi ierobežojumi, kas man it kā neļauj doties tālāk, taču zinu, ka arī tie ir tikai izdevīgi attaisnojumi, lai dabūtu to, kas paliek pāri... Ticu, ka reiz es došos tālāk pa īsto ceļu, jo ir cilvēks, kuru vēlos padarīt ļoti laimīgu.

Par seriāliem un mācīšanos no tiem

Tas izklausīsies smieklīgi, bet reizēm paši absurdākie seriāli palīdz tik lielākā skaidrībā pašiem ar savām dzīvēm. Nu vismaz man tā ir. Absurdās situācijas, kas tajos tiek izspēlētas, palīdz saprast vai vienkārši paspilgtina vērtības, kas manā dzīvē stāv augstākajā plauktiņā. Iejūtoties kādā sev atbilstošā seriāla lomā var ļoti labi redzēt kāda ir/varētu būt citu cilvēku attieksme pret Tevi. Tādā veidā pat var mācīties kā rīkoties dažās situācijās, kā dzīvot. Tātad plusiņš TV seriāliem (dažiem)...

Dienas sajūta

Šodien bija tāda sajūta, ka labākais ko šajā dienā varētu izdarīt ir samest mugursomās pāris pirmās nepieciešamības lietas, paņemt pasi, iekāpt lidmašīnā un aizlidot uz tālāko pasaules kaktu. Tā tiešām likās/liekas laba ideja. Nekas ar mani šodien nenotika. Tā vairāk ir tāda ilgstoša ideja vai vēlme - sauciet to kā gribat. Iemesls? Vispārīgs nogurums? Vēlme kardināli pamainīt savu dzīvi? Vēlme no kaut kā aizbēgt un kaut kam panākt pretī? Pa druskai no visa tā, droši vien.

P.S. Protams, ka mugursomu es nesakārtoju un arī pase vēl tikai top, bet ideja joprojām ir dzīva.

My sassy girl (2008)

Destiny is the bridge you build to the one you love.

~ 15 min. vēlāk

Even when destiny really wants to accomplish something they cannot do it alone. You still have to go to that restaurant, you still have to show up, you still have to build the bridge to the one you love...

Svētki - rudens un ziemas

Pagājušo otrdien, staigājot pa Galeriju Centrs, es pirmo reizi šogad sajutu Ziemassvētkus. Es tos parasti sajūtu agrāk nekā citi, taču šis pat priekš manis varētu būt rekords :) . 9. septembris. Šķiet, ka iemesls bija gaisā valdošās smaržas, kas man atgādināja par Ziemassvētkiem.
Tikai nākamajā dienā braucot uz Ventspili sapratu, ka arī rudens strauji tuvojas ar visiem tā plusiem un mīnusiem. Tas, protams, kā gandrīz katru gadu radīja manī vēlmi rudens pilnbriedā apmeklēt Siguldu. Redzēsim vai šogad tas (beidzot) izdosies.

Diena

Neskatoties uz diezgan dīkdienīgi pavadīto dienu tai tomēr tiek piešķirts viens + . Plusiņš par pozitīvu un interesantu diskusiju.

Secinājums par skarbajām pārdomām

Daļu no gadījumiem, par kuriem rakstīju "Skarbajās pārdomās", var norakstīt uz dzīvošanu ilūzijās. Iespējams, ka pats tajās reizēm dzīvoju, taču, šķiet, pretstatā citiem es vismaz to apzinos.

Nosacījumi

Pašlaik mana dzīve ir balstīta uz daudziem nosacījuma apstākļiem. JA notiks tas, TAD es darīšu to utt. Esmu jau kādu laiku tā nodzīvojis, bet drīz tas ir jāmaina, jo pretējā gadījumā visi nosacījumi var domino kauliņu stilā viens pēc otra sabrukt. [iespējams tiks papildināts]

Skarbās pārdomas

Lai cik banāli tas arī neskanētu, teikšu, ka man nepatīk, ka cilvēki melo. Kaitina, ja tas tiek darīts mulķīgu iemeslu dēļ vai vispār nepamatoti. Vēl mani ļoti kaitina, ka cilvēki gudri spriež par lietām, par kurām viņiem nav nekādas sajēgas. Nereti dzīvē saskaros ar situācijām, kurās šie cilvēki paši pat nenojauš, cik tukša ir šāda viņu spriedelēšana. Iespējams, esmu pārāk skarbs, taču es nevaru tāds nebūt gadījumos, kad šāda spriedelēšana ir skar man tuvus cilvēkus.

Traki dīvaini

Neprātīgi dīvaina sajūta, dīvains stāvoklis. Nerunājot konkrētiem vārdiem, ir tā, ka, ietērpjot sajūtas vārdos, kļūst diezgan skaidri saprotams kāda ir mana attieksme un kam tā piederētos. Lai gan esmu pilnīgi pārliecināts, ka manī tik tiešām valda tādas sajūtas, tomēr es nemaz neesmu pārliecināts, ka atbilstošā attieksme piederās man... vismaz pagaidām.

Vēlamies to kā mums nav

Vēl viens visiem zināms dzīves paradokss - mēs bieži vēlamies to kā mums nav. Ziemā sapņojam par vasaras siltumu, vasarā domājam par ziemassvētku laika patīkamajām izjūtām. Esot svešumā domājam par mājām, bet neilgi pēc atgriešanās saprotam, ka tālumā tomēr bija tik interesanti. Svarīgākais šādā situācijā ir saprast, ka mēs izvēlamies (vai arī citkārt vienkārši pieņemam) vienu no diviem LABIEM variantiem.

Bardaka kārtošana

Ikviena cilvēka (tai skaitā arī manu) normālu dzīvi var raksturot ar vienu vārdu - bardaks. Procesu, kad katrs cilvēks cenšas savu dzīvi sakārtot sauc par dzīvošanu. Nav labi, ja citi cilvēki jums pārāk daudz palīdz veikt šo procesu, jo šie palīgi, lielākoties, ir pārāk pedantiski attiecībā uz citu cilvēku dzīvēm (pedantiskāki nekā attiecībā uz savām dzīvēm). Normālā gadījumā cilvēkam savu dzīvi tik labi neizdodas sakārtot, t.i. viņam tik labi neveicas vai arī savu dzīvi viņš gluži vienkārši tik labi neprot sakārtot, un tā tam arī ir jābūt! Pārāk pedantiski sakārtotas dzīves gadījumā var rasties nelabvēlīgi blakusapstākļi.

Tas pats, iespējams it īpaši, attiecas uz cilvēku raksturu.

Notes

Looking for "you". Longing for unexpected change. Striving for the last missing bit of happiness.

Dzīve

Nupat ienāca prātā viens pārsteidzoši vienkāršs un, šķiet, patiess fakts - lai precīzi noraksturotu dzīvi, ir jāizmanto pilnīgi visi īpašības vārdi kādi vien ir izgudroti valodā. Iepriekš nekad nebiju iedomājies, ka dzīves definīcija var būt tik vienkārša, bet tai pašā laikā sarežģīta. Laiku pa laikam man ir gribējies noraksturot dzīves fenomenu, taču vienmēr esmu atdūries pret to, ka tās īpašības, kuras konkrētajā brīdī esmu gribējis uzsvērt, ir tikai daļa no dzīves raksturojuma, līdz ar to šāds raksturojums būtu nepilnīgs. Tik daudz pretstatu un tik pat daudz harmonijas. Tā tas parādās arī mūsu dzīvēs. Dzīve rit mierīgi, pēkšņi notiek kaut kas negaidīts, tad vēl kaut kas pavelk uz citu pusi un tā tālāk un tā joprojām. Vienā brīdī dzīvojam pretrunās, citā atkal ar pilnām burām un pārliecību.

Lai dzied Des'ree - Life.

Redbelt (2008)

"The first step is the hardest - to leave the outside outside."

UPD:

Es būtu gatavs daudz maksāt par antislinkuma zālēm. Atkal iestājies posms, kad padaru/iztulkoju vēl mazāk nekā parasti, lai gan vajadzētu izdarīt vairāk kā parasti.

Ārā atkal smaržo siltais vasaras vakara gaiss. Tādu es, šķiet, varētu elpot visu dzīvi.

Labi, ir jāsaņemās un līdz 22. augusta vakaram ir jānokārto visi darbi un sīkumi, jo tad jau gaidīs atpūta.

Nakts smaržo

Nakts gaiss smaržo tik neparasti. Iespējams, ka tas ir dēļ pilsētas. Bet nē, esmu to jutis arī iepriekš. Zvaigznes joprojām stāv, kur stāvējušas, un šajā pasaules daļā cilvēki pamazām dodas gulēt. Tas nozīmē tikai to, ka mans ražīgākais darba laiks var sākties.

Kaut kur tālumā vēl aizbrauc mašīna. Nedaudz salst kājas. Balkona durvis gan netaisīšu ciet, jo gribās dzirdēt ārā valdošo klusumu.

Manas saprāta robežas

Bieži vien kad gribas ko pateikt, kad gribas nodot kādu "vēstījumu", rodas problēmas ar izteikšanās veidu. Visi uzskati par lietām katram cilvēkam ir subjektīvi un tāpēc pastāv iespējamība, ka tie nesakritīs ar citu cilvēku uzskatiem. Ja es pasaku, ka dzīvē reizēm (iespējams, pat bieži) ir vēlams būt trakam, BET tas viss ir jādara/ tā jāuzvedās "saprāta robežās", tad nu rodas jautājums kāds nu kuram ir tas saprāts, un ko, galu galā, es domāju ar "saprāta robežām". Es nedomāju konservatīvā cilvēka saprāta robežas. To sakot, es domāju brīvā un gribošā cilvēka saprāta robežas. Ir jāsaprot, ka dzīve ir jāprot dzīvot un ka tas nebūt nav vienkārši. Ir jāprot tai tikt līdzi, un paņemt no tās maksimumu, jo tieši tik daudz tā vēlas mums dot!

P.S. Iespraužu 101. svecīti manā ziņojumu tortē!

Sigur Ros

Jo reālāka šķiet iespēja tajā pabūt, jo vairāk es gaidu viņu koncertu. Vēl tik tāds sīkums kā biļetes iztrūkums.

Arlabunakti!

Pieraksti

Strādāju. Termiņš rīt 14:00. Ir nakts. Visā pasaulē šobrīd notiek tik daudz lietu, par kurām man nav ne mazākās nojausmas. Un tā tas arī paliks. Man? Man ir pārmaiņu laiks. Pēc savu vēlmju noskaidrošanas, to gan praktiski vairs neizjūtu. Dzīvoju, strādāju un izbaudu. Joprojām meklēju. Armin van Buuren & DJ Shah Feat. Chris Jones - Going Wrong. Tāpēc, ka pats tā vēlos, darīšu to, ko man nepatīk, ka dara citi - citēšu dziesmas vārdus:

Yea I keep dreaming
But I have it all
Ooh I'm still craving
To have you by my side

I know our love is fading
But soon it will shine

And I can't see today
And I can't see tomorrow
You're burning out of my head
And my brain its going wrong

And I will live today
And I will love tomorrow
No matter what is said or done
Even if its going wrong

...

Paldies!

Raksts par sīkumiem

Šobrīd ir tā, ka gribas rakstīt, bet nav īsti nekā svarīga, ko pavēstīt. Ir aizvadītas foršas kāzas un labi dziesmu un deju svētki. Vakar uzreiz pēc noslēguma koncerta beigām devos mājās, taču šodien ziņās raksta, ka pēc koncerta lieliski izdevusies sadziedāšanās. Varbūt arī bija vērts palikt, bet biju pārāk saguris, lai to darītu.

Tagad dzīvē iestājies tāds brīvāks periods, kas sakrīt arī ar atpūtas periodu a.k.a. vasaru. Lielā brīvā laika daudzuma dēļ vajadzētu kaut ko jēdzīgu sadarīt gan darba ziņā, gan visās pārējās (pagaidām vēl īsti nezinu kādās) ziņās. Gan jau.

P.S. Iepatikās Tev, iepatikās man, skatīt zemāk.

Freedom Writers (2007)

Nupat noskatījos šo filmu. Vēl viena ļoti laba un spēcīga filma. Tā bija pilna ar spēcīgiem pārdzīvojumiem un arī ar labām beigām. No manis tai tiek 8/10. Pēc katras šādas filmas noskatīšanās filmas emocijas un sajūtas uz brīdi paliek manī un reālā dzīve uz brīdi šķiet attālināta.
Ak jā, nedaudz pārteidzoši, bet šajā filmā praktiski identiskos vārdos izskanēja doma, par kuru runāju rakstā "Ne man". Vēl viens iemesls kādēļ man patika šī filma.

Nedēļas nogale

Atpūta. Akvaparks. Basketbols. Saruna. Maz miega. Semi-pro. Veiksmīgs brauciens mājup. Dziesmu svētku koncerts. Dejotāji. 11. tramvajs. 2 h miega. Tulkojums. Jon Secada dzied par vēl vienu dienu.

Rindas

You make me miss You
You make me try harder
You make me become better
I do miss and do try, so I will be.

Secinājums

Ja Tu kādreiz nevari saprast vai vēlies kādu konkrētu lietu, rīcību utt., tad zini, ka Tu to nevēlies. Ja vēlēsies, tad jutīsi/zināsi!*

*Pieļauju iespēju, ka secinājums ir nedaudz par kategorisku un, iespējams, nav attiecināms uz visām situācijām.

Ne man

Sasodīts, ir jābūt patstāvīgākam! Nedrīkst vienkārši piekāpties. Nedrīkst apslāpēt savas vēlmes! Mums ir dota viena dzīve, kurā mums pašiem jāparūpējas par savu laimi vai arī jāatrod kāds, kurš arī labprāt centīsies padarīt mūs laimīgus. Mēs nemeklējam cilvēkus, kuri teiks, ka "tas nav iespējams". Tas attiecas arī uz sīkumiem. Nevajag piekāpties un ļauties noticēt citiem cilvēkiem, kuri saka, ka kaut kas nav iespējams. Protams, ir brīži, kad loģiski domājot ir jāpiekāpjas un jārok citā virzienā, tomēr ikdienā redzu, ka cilvēki piekāpjas pārāk bieži un nevajadzīgās situācijās.
Šķiet, viss sākas ar ticību. Vajag ticēt! Ticēt...

Laboju un labojos

Es laboju un labojos. Un ziniet? Šķiet, ka atkal sāku redzēt pareizo ceļu. Manu ceļu.
Nedrīkst atteikties no savas pārliecības, tāpat kā nedrīkst atteikties no saviem sapņiem (vēlreiz paldies Tev par novēlējumu :) ) . Kā vēsta kāda Z-scars dziesma - "katra diena ir dota, lai Tu maini sapņus pret īstenību". Tā ir jādara. Gan man, gan Tev..

Sigur Ros rada vienkārši skaistu, patiesu un ģeniālu mūziku.

Kļūdas, kuras jālabo

Laikam man dzīvē būs sācies melnais periods. Daudzās un dažādās lietās neveicas. Bet nu neko darīt ir jāsaņemas un jācīnās. Jālabo savas kļūdas, jāatrod sevi un tad varbūt arī veiksme atgriezīsies. Cīnīšos pat tad, ja tas nozīmēs atgriešanos izejas pozīcijā.

Taisnība

* Mēs mīlam citus cilvēkus nevis par to, kādi tie ir, bet par to, kā viņi liek mums justies.
/ Ērvins Federmans/

Lost

Coldplay dziesma stāsta:

...

Just because I'm hurting
Doesn't mean I'm hurt
Doesn't mean I didn't get what I deserve
No better and no worse

I just got lost
Every river that I've tried to cross
Every door I ever tried was locked
And I'm just waiting till the shine wears off

...

Kaut kādā ziņā spēcīgi un itin atbilstoši - man patīk.

Zebra

Šodien diemžēl kārtējo reizi pierādījās zebras princips (balts-melns-balts-melns-balts...). Ir šis tas, ko tagad gribētu uzrakstīt, bet sapratu, ka tas izklausīsies stulbi, tāpēc nolēmu nerakstīt. Visticamākais, ka nesapratīs. Vai varbūt tomēr kāds, bet lai nu paliek.

P.S. Tagad daudz biežāk rakstīšu īsus rakstus, jo pāris rindiņās ir daudz grūtāk uzrakstīt kaut ko lieku.

Savādi

Ir tāda neparasta sajūta. Pustumša istaba, skan Jose Gonzalez - Heartbeats. Nupat pieredzētas spēcīgas emocijas - prieks ... un šo emociju dabisks (izskaidrojams) iztrūkums. Darbi, kas jāpadara, nākotnē gaidāmie pasākumi un emocijas dzen uz priekšu. Ir savādi!

Neiecietība

Esmu nonācis pie secinājuma, ka palieku aizvien neiecietīgāks pret citiem cilvēkiem. Tas nav labi, bet nezinu ko un kā lai daru, lai to mainītu.

Lieliski!

Tu drīksti teikt "Lieliski!" tik, cik vien sirds vēlas. Diemžēl zem dažiem "Lieliski!" reizēm slēpjas "Noot!".

Saruna

Ir trīs veidi kā uzsākt šo sarunu. Un miljons iespējamu nobeigumu.

Par šo vakaru [sarkanā buļļa vakars]

Esmu jau iepriekš minējis, ka cilvēki mēdz pārlieku daudz nevajadzīgi sarežģīt savas dzīves. Pats to esmu darījis, pats daudz ko salaidis grīstē un šķiet, ka savas kļūdas arī īsti pareizi neesmu pratis izlabot. Skaidrs ir viens - vieglāk ir būt padomdevējam nekā padomu ievērotājam. To centos īstenot arī šovakar, t.i. devu padomu nepieļaut tādas kļūdas, kādas pats esmu pieļāvis. Šķiet, ka cilvēks mani saprata un vismaz pāris cilvēkiem būs par vienu sarežģījumu dzīvē mazāk.

Savā dzīvē gan neko labot neprotu, un tajos brīžos, kad prastu un tas varētu iedarboties, ir citi apstākļi, kuru dēļ savas kļūdas labot nedrīkstu. Noteikti nav tā, ka dzīve netaisnīgi attiecas tikai pret mani. Tā nevar būt. Arī dziesmā, kuru pašlaik klausos, skan vārdi "so don't give up". Tāda ir arī mana attieksme. Es nezinu, ko darīšu, bet padoties noteikti nepadošos. Acīmredzot, man vienkārši ir jāmeklē/jācīnās ilgāk/rūpīgāk.

Vēl viena lieta, par kuru gribēju šo to uzrakstīt. Par vienaldzību un tai pretējo īpašību. Galvenā tēze par šo tematu izklausīsies banāli vienkārša - ir ļoti daudz cilvēku, kuru viedoklis tiešā veidā man ir absolūti vienaldzīgs, tomēr ir vairāki cilvēki, kuru viedoklis man tomēr ir svarīgs. It kā, negribot palaist garām "svarīgos" cilvēkus, es cenšos dot iespēju visiem, un tāpēc arī daļēji satraucos par to ko viņi domā par mani, manu rīcību un tamlīdzīgām muļķībām. Protams, ka visiem nekad neizpatiksi, un nevajag ar'. Tomēr tāds nu es esmu un šie, lielākoties, sīkumi, kas mani satrauc, arī nedaudz traucē dzīvot. Turklāt visas manas problēmas pamanās saistīties neredzamā saitē un uzbrukt vienlaikus. UPD. [...]. Ir jātic tam, ko pats apgalvo.

Moondance [August Rush OST]

Šodien vēl skarbāk nekā iepriekš pār mani nāca kāda apjausma. Sāpīgi tas bija tikai man. Man ir žēl divu lietu - 1) ka nespēju priecāties par to, ko šodien sapratu, un, protams, 2) par to, ka sāp. Ņemot vērā manu reizēm egoistisko būtību, man vairāk žēl otrā fakta.

Tagad, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, zinu, ka sirdssāpes ir pārejošas. Tai pat laikā, zinu arī to, ka vismaz sākumposmā nevēlos, lai tās pārietu. Dzīves notikumu cikliskā atkārtošanās mani vienreiz nobeigs. Manī ir tāda paradoksāla sajūta - es pārmetu sev to, ka ir slikti just to, ko patreiz jūtu. "Patreiz" arī ir tāds īslaicīgs vārds. Taču zinu, ka pie noteiktiem apstākļiem šo vārdu labrāt aizvietotu daudz ilglaicīgāki aizstājēji.

Tu man nesen jautāji, kāpēc es dzeru (tad, kad es to daru). Nosaucu pāris iemeslus, kuri bija patiesi. Bet ir arī vēl viens iemesls - lai remdētu savu sāpi. Vismaz uz vienu vakaru. Arī šovakar..

Moondance

Teikumu loģiskā saikne ir nesvarīga, tāpēc šajā rakstā tā nav ievērota. Arī sāpju iemesls un citi fakti apzināti nav definēti.

Eh.

Hmmm, kas gan varētu būt objektīvs kritērijs, pēc kura varētu vērtēt vai kaut kas ir vai nav noticis taisnīgi? Kā būtu pareizi rīkoties un kā nē? Laikam jau kritērijs ir katram savs, bet citi vispār iztiek bez.
Pēdējā laikā esmu pamanījis, ka ikdienas sarunās ar citiem cilvēkiem, esmu īpaši bieži uzsvēris, ka cilvēks pēc dabas ir egoists, un, ka tas nemaz nav slikti, bet gan tikai normāli. Iepriekš šādu domu nemaz nebiju pārdomājis. Tā vienkārši vienā mirklī dzima manā prātā un es tai pilnīgi piekrītu. Protams, nevajag pārspīlēt ar to egoismu. Tomēr, cik atceros, šis ir pirmais īstais brīdis manā dzīvē, kad man ļoti gribētos rīkoties egoistiski. Nedomājot par citiem cilvēkiem, nu vai, iespējams, domājot tikai par vienu cilvēku. Rīkoties, neievērojot nekādus kritērijus un nedomājot par to kā būtu pareizi (jo, par to domājot, ne pie kādas skaidrības neesmu ticis).
Būt patiesam parasti ir patīkami, reizēm nav viegli, bet vienmēr tā, manuprāt, ir pareizā izeja. Arī šoreiz nav viegli.
Uz to visu situāciju vispār ir iespējams paskatīties tik dažādi, bet varbūt ka detaļās nevajadzētu iegrimt. Diemžēl vai par laimi, man tāpat ir skaidrs, ka es nerīkošos tā kā man iespējams vajadzētu un kā iespējams būtu pareizi. Es vienkārši gaidīšu..
Gribas teikt sasodīts. Ir bail nokavēt. Un negribas paļauties uz citiem, jo katrs taču pats savas laimes kalējs. Tagad varētu sagvelzt visādas tematiskās muļķības šeit, bet labāk nē. Likšu punktu. Līdz rītam!

P.S. Šī raksta laikā noklausītas divas lieliskas dziesmas:

Keane - Bedshaped
Eric Clapton - River of tears

Trakais

Atbraucu uz Rīgu. Pusi dienas novazājos pa pilsētu. Par laimi - sekmīgi. Tas, protams, beidzās ar to, ka vakarā nenoturējos un nolūzu uz pāris stundām. Par laimi - atkal sekmīgi. Kāpēc? Jo redzējus foršu sapni. Foršu. Nedaudz traku. Diezgan negaidītu, bet ļoti sirsnīgu. Sapni gan neatstāstīšu. Tam šķiet būtu jāpaliek pie manis, taču to atceroties mani pārņem tāda baigi labā sajūta. Es tagad, protams, atkal domāju, kas tā ir par zīmi. Ko man no tā sapņa būtu jāsaprot, jo savā ziņā tas sapnis bija patiešām traks :)

P.S. "August Rush" nebija izcila filma, taču visnotaļ laba gan. Mūzika bija ļoti laba, tāpēc savu dienas vērtējumu 6,9/10 pacelšu līdz apaļiem 7/10.

Un kam.

Tātad. Sāksim visu kas sakrājies no viena gala. Pirms divām dienām veiksmīgi, t.i. 3 minūtes pirms nodošanas termiņa beigām, nodevu savu pēdējā laika lielāko rūpju bērnu un savas dzīves visgudrāko tekstu, ko vien esmu radījis - savu bakalaura darbu. Tagad, pēc pāris vidēja izmēra, un dažādu notikumu svinībām, ir tāda dīvaina sajūta. Vairs nav nepārtraukti jādomā, cik lappuses šodien jāuzraksta, cikos veras vaļā bibliotēka un līdz cikiem šonakt mācīties. Vienkārši sēžu gultā un kūkoju :) . Nu labi, es ceru, domāju un ticu, ka šis periods neviksies ilgi, bet pēc tik intensīva darba perioda sajūta tiešām ir dīvaina.
Secondly. Esmu pārdomājis, apdomājis un izdomājis šo to, un tagad atkal ir brīdis, kad man vienā ziņā viss ir skaidrs par sevi. Nezinu kā un ko lai pasaka. Un kam. It kā esmu jau saņēmis padomu no cilvēka, kam es uzticos, taču joprojām neesmu pārliecināts, ka tā būtu pareiza rīcība. Iespējams, ka vienkārši vēlos, lai viss notiktu pats no sevis. We'll see..
Treškārt, beidzot ir laiks arī noskatīties kādu filmu un šajā sarakstā pirmā ir "August Rush". Pressing play... :)

Dzīve bez atbalsta punkta

Ikdienā mūs uz visām pusēm velk un plēš dažādas vēlmes, iegribas un izaicinājumi. Mūsu dzīves iesākumā esam atkarīgi no vecākiem, taču laikam ejot mēs kļūstam pieauguši, patstāvīgi (-āki) un daudz aktīvāk sākam izvēlēties savas dzīves pagriezienus (kurus iepriekš, vairāk vai mazāk mūsu vietā, izvēlējās mūsu vecāki). Katram šis vecums var nedaudz atšķirties, tomēr brīdī, kad mūs sāk uzskatīt par pieaugušiem mēs zaudējam savu atbalsta punktu. Atbalsta punkts ir cilvēks vai cilvēku grupa ar kuru mums vienmēr ir jārēķinās kā ar daļu no sevis. Tas ir līdzīgi kā akmenī grebts vārds, kurš šajā akmenī ir, bija un būs. Protams, tajā brīdī ģimene nekur nepazūd. Gluži vienkārši mēs iegūstam brīvību, lai izvēlētos savu nākotni, jaunu ģimeni un citas būtiskās lietas. Nezinu, ko tieši ar šo gribēju pateikt, ja nu vienīgi to, ka esmu sapratis, ka pašlaik ir mans dzīves posms bez atbalsta punkta..

Kā būtu pareizi?

Nav laika sakārtot savu dzīvi. Tagad vismaz ir attaisnojums - bakalaura darbs. Esmu saņēmis jaunu zīmi, tikai pagaidām neprotu to iztulkot, un, iespējams, ka tā nemaz nav domāta man. Lai gan, nē. Lielākā vai mazākā mērā, bet tā noteikti ir domāta man, pretējā gadījumā es to nebūtu pamanījis. Nu jā, bet par to dzīvi. Kaut kas būs jāizdomā, bet pagaidām, lai neliels laika/bezdarbības sprīdis ievieš savas korekcijas un noskaidro bildi.

Addicted again

Nedaudz pārdomājot līdzšinējās dzīves pieredzi un (prātā) izanalizējot līdzīgās situācijas rodas skaidrība. Pēc šīm pārdomām es sevi pazīstu vēl par kapeiku labāk. Tagad secinu, ka viena krīze manā dzīvē nemaz nebija tik smags gadījums kā iepriekš likās. Bet no otras puses, tagad es zinu, ka esmu atkarīgs. Esmu atradis savu "narkotiku". Šķiet, ka tas ir labi, jo vismaz tagad ir kaut kāda skaidrība. Turklāt arī pati "narkotika" ir tik laba (/pozitīva/veselīga), ka labāku būtu grūti iedomāties. Paliksim pie tā, ka lielajam vairumam lietu ir gan labā, gan sliktā puse, un jāsadzīvo ir ar abām.

Mērķis

... nekad nav mainījies. Šis mērķis. Un tas arī nekad nemainīsies.

Vārdi un rīcība (spēcīgi vārdi nevis precīzs ziņojuma nosaukums)

Es sevi nespēju saprast. Vai arī, iespējams, vienkārši izliekos, ka nesaprotu. It kā ir lietas (nu tās protams nav vārda tiešajā nozīmē lietas), kuras es vēlētos redzēt savā dzīvē. Tomēr brīdī, kad nonākam pie konkrētākām aprisēm, ir jūtamas tādas iekšējas šaubas vai tas tie tieši tas, ko vēlos. Apzinos, ka šīs šaubas var izraisīt dažādi, tikai man zināmi apstākļi. Patiesību sakot, dažas no tām šaubām spēj kliedēt tikai pieredze, savukārt, pārējās šaubas droši vien izgaisinās vārdi un rīcība.

Lietus

Sapņi piepildās, tad kad tiem pienāk laiks. Pirms pāris stundām es ilgojos pēc lietus, jo redzēju, ka drīzumā tas varētu sākt līt. Tagad līst. Nu tā no sirds, ar visu pērkonu. Tagad un pēc tam gaiss atkal smaržos. Man tas viss patīk. Es sēžu pustumšā istabā, klausos lietū un domāju kā atsākt strādāt pie bakalaura darba.

Mana pavasara nakts.

Ir nedaudz pāri vieniem (tagad gan vēl 0:58, bet kad šis ieraksts tiks publicēts jau būs apritējusi pirmā nakts stunda). Esmu izdzēris krūzi siltas kafijas. Esmu iztulkojis brālim anotāciju un sarunājis ar Karine, ka viņa to iztulkos krievu valodā. Liekas, ka visi apkārt jau guļ. Es neskatoties uz to kafijas krūzi arī kļūstu nedaudz miegains. Nedaudz saguris, bet apņēmīgs. Šonakt es vēl šo to noderīgu izdarīšu, jo ir attiecīgā atmosfēra/garastāvoklis. Ir nedaudz karsts. Jāatver logs un jāieelpo svaigais pavasara nakts gaiss. Darīts! Gaiss smaržoja nedaudz pēc lietus, kas pirms pāris stundām šeit lija. Sajutu jūras vēju. Jūras vēju nevis tāpēc, ka tas pūta no jūras puses (mani logi nav uz jūras pusi), bet gan tāpēc, ka to ieelpojot kļuva skaidrs, ka tas kaut kad ir bijis pie jūras. Neprasiet kas uz to norādīja. Nepateikšu. Vienkārši tas bija jūtams. Klusa fona mūzika, vēl viena krūze kafijas un es. Mana pavasara nakts.

Tukša telpa

Nezinu kā tas ir cietiem, bet man ir ļoti noderīgi vismaz 1-2 stundas dienā pavadīt pilnīgā vienatnē vēlams svešā un pēc iespējas tukšākā (no lietām) telpā. Pašlaik to daru, jo tā man ir visvieglāk koncentrēties bakalaura darba rakstīšanai, bet tas arī ļoti palīdz sakārtot sevi. Ne ātri, bet tomēr. Kad visas tavas lietas un draugi ir kaut kur citur, tad ir vieglāk paskatīties uz sevi no malas, izvērtēt aktuālās lietas un problēmas. Ai laik!

Ļoti labs sākums.

Visos ziņojumos, sarunās un citur es eju tikai vienīgi uz riņķi. Meklēju pareizās atbildes uz pareizajiem jautājumiem. Riņķošana no malas izskatās slikti, bet patiesībā norāda tikai uz mērķtiecību. Tas nav daudz, bet tas ir ļoti labs sākums. Ir laiks turpinājumam..

Par labiem cilvēkiem un maldīgām pārliecībām

Ir cilvēki, kas ir pārāk labi, labsirdīgi un izpalīdzīgi priekš šīs pasaules. Viņiem dzīvē ir nepieciešams kāds cilvēks, kas tos zināmā mērā un veidā pasargā no negatīvajām dzīves darbībām. Gribās ticēt, ka dzīve šiem labajiem cilvēkiem nepaliek parādā, piešķirot šādus "aizstāvjus".

Rakstot iepriekšējos teikumus, sapratu, ka, iespējams, es nesaprotu šo labo cilvēku domāšanu un uzskatus. Ļoti iespējams. Labi! Labi ir saprast, ka neko neesi sapratis. Labi tāpēc, ka Tu nedzīvo tālāk ar maldīgu pārliecību, ka visu esi sapratis.

Reižu ierobežojums

Filmām ir tāds limits, cik reizes katru no tām drīkst skatīties līdz tā pilnīgi apnīk. Daudzām filmām šis skaitlis ir mazāks par 1, vēl vairāk filmām tas ir vienāds ar viens. Tagad prātā nāk divas filmas, kurām šis skaitlis ir ievērojami lielāks. "A walk to remember" esmu redzējis jau kādas reizes 5, 6 vai 7. Līdzīgus ciparus par šīs filmas skatīšanos esmu dzirdējis vēl no vairākiem cilvēkiem. Šķiet, ka es savu limitu esmu sasniedzis, jo vairāk to filmu skatīties negribās. Taču iemesls, kādēļ top šis raksts ir otra filma - "Pearl harbour". Nu pat skanēja lieliska dziesma no šīs filmas skaņu celiņa un līdz ar to radās neliela vēlme atkal noskatīties pašu filmu. Varbūt, ka tā arī kaut kad būs jāizdara..

Katram..

Katram savi mērķi. Katram savas vēlmes. Katram savas iespējas, un katram sava sirds... Nekas no tā nav saskaņots. Ne pasaules ietvaros, nedz arī divatā vienam pret otru. Bet sakārtot vajag. Un vēl ir daudz dažādu ierobežojumu, bet kam gan tas ir izdevīgi? Mums! Tādēļ, ka reiz, kad beidzot izdodas atrast, sakārtot un izvēlēties, gandarījums ir daudzkārt lielāks nekā tas varēja būt. Paldies, to arī gribēju uzzināt. Tagad atkal Dixie Chicks plēš sirdi no krūtīm ārā ar savu dziesmu Top of the world. Interesanti vai viņa pati apzinās cik smeldzoša ir viņas balss?

Loģiskā sistēma

Pasaule nepieder tiem, kuri ņuņņājas un padodās pie pirmās iespējas. Lai cīņā uzvarētu, ir jāpaņem rokās ierocis. Lai sasniegtu mērķi, uz to ir jāiet. Tā ir iestrādāta dzīves sistēma. Secīga. Loģiska. Pareiza. Ievēro to un visa pasaule būs Tavās rokās. Aiziet!

Apnikums

Jūtu, ka atkal ir nepieciešams parunāties ar kādu gudru un atklātu cilvēku, jo mana dzīve pašlaik ļoti līdzinās miskastei. Man patīk izmantot frāzi "radošais haoss", taču šajā haosā no radošuma nav ne smakas. Diemžēl. Tātad ir jāsakārto, bet pats to nespēju. Nezinu pie kā ķerties, ko savā dzīvē mainīt un kā. Iespējams, ka no malas viss ir labāk redzams.

Man vispār laiku pa laikam uznāk tāds dzīves apnikums, kad sajūtu vajadzību kaut ko lielākā vai mazākā mērā pamainīt. Reizēm kaut ko daru lietas labā, bet citkārt šis dvēseles stāvoklis pāriet pats no sevis. Redzēsim. Tūlīt iešu gulēt. Rīt sakopošu visas savas iedvesmas paliekas, un mēģināšu tās pēc iespējas rezultatīvāk ieguldīt bakalaura darba tapšanā, jo tas ir darāmo darbu sarakstā pašā augšā (turklāt vēl ar mirgojošo izsaukuma zīmi).

Ar labu nakti un ticību gaišākai nākotnei!

Viena diena.

Jūtu, ka aizvadītā diena nav bijusi pilnīga. Kaut kas tajā trūka. Droši vien, ka zinu, kas trūka. Pie cilvēkiem pierod pārsteidzošā ātrumā.

Kas zin pateikt - kas ir pareizi un kas nē? Kurš var man izskaidrot, kas ir labi un kas nē? Pavasaris jauc galvu. Jāatgriežas pie bakalaura un prāta.

Atminējos vienu labu atziņu.

"Sometimes when you get what you want, you end up missing what you left behind."
/Scrubs - J.D. also called John Dorian/

Teiciens gan neatbilst tam, kas pašlaik notiek manā dzīvē, un tomēr labs ir un paliek labs.

Punkts

Traki. Nevaru noformulēt to, ko gribu pateikt. Nevaru izdomāt vai vispār kaut ko gribu pateikt. Vienkārši ir traki.

Šķautne

Brīdī, kad līdz bakalaura darba nodošanai ir palikusi 41 diena, es kārtējo reizi esmu nogulējis rīta skriešanu, bet fonā The Beatles dzied par vakardienu, es cenšos aprast ar jaunu savas personības /sirds/rakstura šķautni. Tā daudz ko izskaidro. Izskaidro daudzus pagātnes notikumus, kad es vēl sevi tik labi nepazinu. Pašam šis fakts šķiet ļoti interesants, jo acīmredzot jau diezgan sen esmu neapzināti mēģinājis sevi pasargāt. No kā? No citiem. Varbūt tas ir labi, bet varbūt nē (kā jau ierasts, esmu tik nenoteikts/neizlēmīgs, cik vien iespējams). Katram dzīvē ir jāaplaužas noteiktu reižu skaitu, iespējams, tāpēc tas ir slikti.

Ir palikusi 41 diena.

Par to, kas reizēm šķiet.

Reizēm šķiet, ka, lai kuru variantu arī Tu neizvēlētos, kādā brīdī Tu lielākā vai mazākā mērā savu izvēli nožēlosi. Vēl diezgan bieži mēdz šķist, ka kaut kas ir nokavēts, vai gluži vienkārši ir pagājis pārāk daudz laika.

Absolūts vakars

Nevar saprast, ko lai pieraksta no visām tām 100 000 domām, kas traucas man caur prātu. Pa vienu galu iekšā, un tik pat ātri arī ārā. Laikam jau vienkārši vajag sakārtot domas. Vienkārši? Nu labi, es atvainojos - šis vārds ir jāņem no tā teikuma ārā. Laikam jau vajag sakārtot domas.

Nu jā, jā bija gana interesants šis vakars. Nenoliedzu, ka reizēm es dramatizēju notikumu nozīmi/apmērus. Varbūt arī šoreiz, bet varbūt nē. Ir tāda dīvaina sajūta - manī sēž viena dusma tikai dusmoties ne uz vienu negribas. Un nevajag ar. Domāju, ka visticamākais šo dusmu aizmirsīšu un mēs visi dzīvosim tālāk. Lai skan Metallica - Nothing else matters .

Par dzīves vienkāršību. Pirmkārt, es negribu, lai tas ko rakstīšu izklausītos pēc sūdzības, jo tāda tā noteikti nebūs. Gribu teikt, ka redzu veidu kā dzīve varētu būt tik ļoti daudz vienkāršāka. Liekas, ka viss ir nevajadzīgi sarežģīts. Jāatzīst, ka šim faktam ir arī labs attaisnojums - ja dzīve būtu tik vienkārša, cik tā spēj būt, tad dzīvot būtu diezgan garlaicīgi. Tātad viss ir kārtībā.

Nu traki vien vārd sakot. Traki.

Bez nosaukuma

Jā, taisnība. Diezgan bieži mums apkārt esošie cilvēki nosaka dažādus mūsu mijiedarbības aspektus, piem., kā uzrunāt otru cilvēku un kā pret viņu attiekties. Taču pavisam noteikti tas tā nav vienmēr. Tu vari izlikties, ka neko nespēj ietekmēt un ierauties stūrī. Dari kā zini, bet es zinu, ka ietekmēt var un vajag. Pēdējais laiks sākt vadīt savu dzīvi nevis ļauties plūsmai. Pietiks!

Grāmata

Pamodos. Lasu materiālus bakalaura darbam. Snieg sniegs. Klausos Moby - Love should. Nevis tāpēc, ka "love", bet tāpēc, ka "should". Sviests.

Liekas, ka vajadzētu uzrakstīt grāmatu par savu dzīvi. Nevis priekš citiem, bet priekš sevis. Nevis tāpēc, lai kaut ko pierādītu, bet tāpēc, lai izlasītu. Es pats. Un tāpēc, lai varētu kārtīgi šo dzīvi no malas izpētīt. Traka, traka pasaule. Katrs jau mēs esam savādāki, un katram savi trakumi, bet līdz galam iedziļinamies mēs tikai savās dzīvēs. Un tā tam jābūt - nelien citu dzīvēs, kamēr savējo neesi sakārtojis.


Pabeidzu Poteru. Bibliotēka nestrādā. Lieldienas tuvojas. Kļūdas tiek pielaistas un svētki svinēti. Nekas nestāv uz vietas.

Step up 2

"Life is too short to be anybody else."

Nekavē

.. - tas ir apnicīgi! Un šajā gadījumā es nerunāju par tikšanos vai ko tamlīdzīgu, bet gan par dzīves mēroga notikumiem. Runāju no personīgās pieredzes - not cool. Taču, cerams, viss vēl nav galā.

P.S. Tikai es pats saprotu par ko ir šis ieraksts :)

Mirkļa domas

Iedomājos, ka cilvēkam laikam jābūt līdz zināmai pakāpei naivam, lai tas būtu/varētu būt atklāts. Iespējams, ka Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotāji ir sirsnīgāki. Neesmu tur bijis, galvot nevaru. "Canadians are such a nice people" citāts ar lielisku intonāciju /by Thomas Schmit/. Ja paskatās uz augšu, tad labāk domājās. Ir stulbi, kad Tu gribi dot, bet nav kas ņem. Bieži vien došana ir arī nedaudz egoistiska rīcība (tāda ir arī iepriekšējā teikumā minētā došana). Jaunu rindkopu veidošana ir ļoti nelietderīga rīcība. Tā ļauj mums liet ūdeni, tā vietā, lai radītu veselu rindkopu ar labām idejām (tik labām uz cik labām vien katrs no mums ir spējīgs).

Atskaite

Ir piektdiena, 22. februāris. Rīt man atkal būs lekcijas, bet kas ir noticis aizvadītajās 15 "klusajās" dienās kopš iepriekšējā ieraksta. Nokārtoju braukšanas tiesības, slimoju un pāris dienas arī padzīvoju slimnīcā. Bija arī kaut kāds radošais tukšums, jo prātā nenāca neviena doma, kuru gribētos šeit pierakstīt. Radās jau aizdomas, ka tik nav pienācis gals šim emuāram, bet nē, nebija. Šovakar man atkal sagribējās šeit kaut ko ierakstīt. Nav svarīgi ko. Svarīga ir apziņa, ka tepat līdzās vien esmu un būšu arī rīt.

Aizbēgt - kāpēc?

Labs jautājums. Nezinu kāpēc, bet gribas. Nav it ne no kā jāslēpjas. Nav nekas jāaizmirst (nu vai gandrīz nekas). Ir jāaizbēg. Iespējams, ka atkal ir uznācis tāds nemanāms, bet plašs un ietekmīgs apnikums. Īpaši tādu neizjūtu, bet iespējams, ka pie vainas ir tieši tas.
Pamainīt apkārt esošo vidi. Radīt jaunas problēmas un oriģinālus risinājumus, sasniegt jaunas virsotnes un uzstādīt jaunus mērķus. Acīmredzot tas ir tas, ko gribas.

Del Amitri - Driving with the brakes on

Atrasta filmā "Two tickets to paradise", nedaudz atsauc atmiņā vidusskolas laikus, jo, šķiet, populāra tā kļuva kaut kad ap to laiku.

Dziesmas pirmās rindas:

"Driving through the long night
Trying to figure who's right and who's wrong .. "

Liekas, ka tieši šādas arī varētu būt mana dzīves stāsta pirmās rindas.

Talants, sapnis un "Step up"

Esmu atklājis vēl divas lietas, kuras, manuprāt, šai dzīvē ir nenovērtējamas un nepārvērtējamas - talants un sapnis. Nereti tās ir ļoti cieši saistītas, bet protams var pastāvēt arī atsevišķi. Talants ir talants un tur nav ko daudz piebilst, bet ar sapni šai gadījumā tiek domāta milzīga vēlme kaut ko sasniegt (katram šī sapņa mērķis ir savs), cīnīšanās par to un strādāšana, lai to piepildītu. Šķiet, ka mans talants ir sapņošana. Liekas, ka gribētos tādu sapni ... aizraušanos, kurai varētu veltīt visu savu laiku un spēkus. Tai ir jābūt labai sajūtai, kad dari to, kas Tev sagādā vislielāko prieku.

Es te rakstu tā it kā kāds cits būtu atbildīgs par to, ka man nav šāda sapņa. Paša vaina jau tā vien būs. Lielais vairums no mums ieskatoties sevī varētu atrast kādu lietu, kura viņam sagādā prieku. Arī es to varu. Man tā ir mūzika. Godīgi sakot, tādas sirdslietas, kuras manā prātā atbilstu šī sapņa mērķim, varētu būt meklējamas tikai mākslā, un, precīzāk, tās būtu dejošana un dziedāšana/mūzikas instrumenta spēlēšana. Ticu un zinu, ka ja kāda no šīm lietām ir sirdslieta, tad tā Tev kļūst par vēl vienu, pavisam savādāku pasauli. Nu ja, kā jau teicu man šādu prieku sagādā mūzika, taču trūkst talanta un atgūt iekavēto ar lielu darbu ir jau par vēlu. Nekas tā man joprojām paliek sirdslieta, un lielu prieku sagādā arī palikdama šajā statusā.

Šīs pārdomas manī izraisīja filma "Step up" (2006) . Man patika, došu 7 balles.

Ir pienācis laiks sevi apsveikt arī nelielā jubilejā, jo ar šo ierakstu emuārs "Šodienas stāsti" ir sasniedzis pussimta robežu. Pašam prieks, ka neesmu pametis šo padarīšanu un ka nav bijis nepieciešamības sevi piespiest - laiku pa laikam ir kāda doma, kuru vajag laist pasaulē. Tagad man ir kur to darīt, un arī domas neiet zudumā.

P.S. Būs jāmēģina uzrakstīt vismaz vienu grāmatu, īstu un publicējamu. Rīt to ierakstīšu darāmo darbu sarakstā.

Minimālisma stilā ieturēta depresija

Neliete pa sētas durvīm ir iezagusies manī. Nekas traks jau nav noticis, tomēr pēc kārtējās esošās situācijas novērtēšanas un baiļu par ātri skrienošo laiku apzināšanas prātā atgriežas domas par joprojām dzīvē iztrūkstošajām lietām un cilvēkiem. Ir jāsaņemas vai vienkārši jāsagaida rīts, tomēr arī neviens no šiem variantiem neko radikāli neizmainīs. Tik ļoti ceru, ka kaut kas mainīsies uz pareizo pusi, bet pagaidām nekā. Jāgaida ir, jo neko citu lietas labā pagaidām darīt nevaru - ceļš ir jāredz, lai varētu pa to iet.

Stress..

... nelielās devās ir motivējošs. Man patīk, jo ar tā palīdzību uz laiku varu izārstēt savu slinkumu.

Vai proti lidot?

Interesanti - vakar atkārtoti noskatoties Sigur Ros dziesmas Glosoli video klipu



atcerējos, ka iepriekšējā naktī savā sapnī biju pratis lido. Pagaidām vēl lidoju zemu (kāda metra augstumā virs zemes), taču es to pratu! Liekas, ka šajā sapnī mēģināju arī citiem to iemācīt. Interesants sapnis, un ja sapņiem tiešām ir saistība ar realitāti, tad tas kļūst vēl jo interesantāks.

Kad dzīve ir izprasta..

Gadās tādi mirkļi, kad pašam šķiet - jā, man ir izdevies saprast dzīvi no viena gala līdz otram. Caur un caur. Protams, ka visticamākais, ka tā nav (lai gan iekšā šīs šaubas nejūt), jo dzīve ir liela, sarežģīta, visaptveroša un pārsteigumu pilna. Iespējams, ka šī iekšējā kņudēšana nozīmē to, ka ir izprasta tā dzīves daļa(lietas un nelietas, sajūtas un cilvēki), kas man šajā pasaulē rūp visvairāk. Tas jau ir ticamāk.
Lai vai kā arī nebūtu, šai sajūtai nav nekā kopīga ar pārākumu, viszinību utml. Tu vienkārši esi apzinājis lietas, kuras vajadzētu paveikt/piepildīt, lai būtu laimīgs(vēl laimīgāks), bet tai pat laikā saproti, ka nav nekā tāda, ko Tu varētu darīt, lai šīs lietas tiešām piepildītu. Ne vienmēr, bet lielākoties.

Par mani

Man patīk, ja visu ko kāds cilvēks dara viņš dara no sirds. Ja zini, ka to nespēsi (motivācijas, intereses trūkuma vai citu iemeslu dēļ), tad labāk nemaz nesāc.

Adata

Tā nu šovakar esmu atgriezies no sava kultūras vakara, t.i. biju uz teātra izrādi "Adata" Latvijas Nacionālajā teātrī. Uzreiz jāsaka, ka šo izrādi vēlējos redzēt, jo tika solīts, ka šajā muzikālajā drāmā dziedās arī Zane Dombrovska. Īsi pirms izrādes, ielūkojoties izrādes programmiņā, manas cerības dzirdēt Zani Dombrovsku saruka līdz 50%, jo uz katru lomu bija vismaz 2 aktieri, kuri to varētu tēlot. Kā jau Mērfijam tas ierasts, Zane Dombrovska uz skatuves šovakar nekāpa. Līdz ar to varētu padomāt, ka biju vīlies, tomēr arī šis pieņēmums ir kļūdains. Pēc izrādes ne tikai nebiju vīlies, bet pat varētu teikt, ka galveno varoņu (Ievas Kerēvicas un Artūra Šingireja (plašākai publikai pazīstams kā Dons)) vokālais sniegums un arī pati mūzika bija labāka nekā biju gaidījis.

Izrāde bija par narkomāniju - īsti un patiesi. Kopumā jāsaka, ka izrāde bija diezgan šīzīga, tomēr, ņemot vērā centrālo tēmu, tādai tai arī bija jābūt. Mans novērtējums būs tāds - tas, kas man šajā izrādē bija svarīgākais, t.i. mūzika, man ļoti patika, bet pašā izrādē es nebiju vīlies. Es esmu runājis!

Idiotu pilna pasaule

Tā gribas teikt pēc filmas "Crash" (2004) noskatīšanās. Tas nav attiecināms uz visām šīs filmas situācijām, bet uz vairākām gan. Diemžēl šoreiz nevar teikt, ka "tā jau notiek tikai filmās". Tā notiek arī dzīvē, un par to reizēm uznāk dusma.

Patiesības labad jāsaka, ka šajā filmā cilvēki piedzīvo arī dažas pozitīvas atklāsmes.


PAPILDINĀJUMS. Šis ieraksts tapa vēl filmas skatīšanās laikā, bet filmas nobeigumā skan lieliska dziesma ar atbilstošiem notikumiem pašā filmā. Šeit arī pievienoju šo filmas daļu.

Citāts

"Viss notiks tā, kā ieplānots un ja nē, vai gan ir vērts par to satraukties?"
/Jānis Polis/

Brīnumu pasaule

Pasaules radītāja darbi un domas ir apbrīnojami un neizdibināmi. Brīnumi un pārsteigumi, ar kuriem tādā vai savādākā veidā sastopamies savas dzīves laikā, ir kaut kas fantastisks. Viņš nav radījis ideālu cilvēku, taču tā vietā viņš kompleksainam cilvēkam ir devis apbrīnojamu balsi,


citam cilvēkam, kurš piedzimis bez rokām un kājām, devis neiedomājamu garīgo spēku saņemties un dzīvot,



un tā šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi. Zinu, ka to nevar attiecināt uz visiem gadījumiem, tomēr pēc šādiem manis minētajiem un neminētajiem piemēriem gribas teikt - kā zinādams! Kā zinādams kas kuram cilvēkam ir nepieciešams, vai varbūt ko kurš ir pelnījis vai nākotnē nopelnīs. Uzzinot par jauniem šādiem gadījumiem, cilvēkiem vai citādiem brīnumiem, arī pašam rodas lielāka pārliecība par saviem spēkiem, kā arī vēlme padarīt pasauli labāku. Izklausās pēc skaļa teiciena, bet ziniet, ka pasauli mēs spējam glābt katrs savā veidā, cits ar lielākiem darbiem cits pavisam maziņiem, taču ne mazāk svarīgiem.

Labas idejas

Nereti guļot gultā īsi pirms aizmigšanas prātā iešaujas labas domas/idejas. Tā notika arī vakar. Nākamreiz mēģināšu to pierakstīt, lai zinātu šo labo domu arī nākamajā rītā.