Eh.

Hmmm, kas gan varētu būt objektīvs kritērijs, pēc kura varētu vērtēt vai kaut kas ir vai nav noticis taisnīgi? Kā būtu pareizi rīkoties un kā nē? Laikam jau kritērijs ir katram savs, bet citi vispār iztiek bez.
Pēdējā laikā esmu pamanījis, ka ikdienas sarunās ar citiem cilvēkiem, esmu īpaši bieži uzsvēris, ka cilvēks pēc dabas ir egoists, un, ka tas nemaz nav slikti, bet gan tikai normāli. Iepriekš šādu domu nemaz nebiju pārdomājis. Tā vienkārši vienā mirklī dzima manā prātā un es tai pilnīgi piekrītu. Protams, nevajag pārspīlēt ar to egoismu. Tomēr, cik atceros, šis ir pirmais īstais brīdis manā dzīvē, kad man ļoti gribētos rīkoties egoistiski. Nedomājot par citiem cilvēkiem, nu vai, iespējams, domājot tikai par vienu cilvēku. Rīkoties, neievērojot nekādus kritērijus un nedomājot par to kā būtu pareizi (jo, par to domājot, ne pie kādas skaidrības neesmu ticis).
Būt patiesam parasti ir patīkami, reizēm nav viegli, bet vienmēr tā, manuprāt, ir pareizā izeja. Arī šoreiz nav viegli.
Uz to visu situāciju vispār ir iespējams paskatīties tik dažādi, bet varbūt ka detaļās nevajadzētu iegrimt. Diemžēl vai par laimi, man tāpat ir skaidrs, ka es nerīkošos tā kā man iespējams vajadzētu un kā iespējams būtu pareizi. Es vienkārši gaidīšu..
Gribas teikt sasodīts. Ir bail nokavēt. Un negribas paļauties uz citiem, jo katrs taču pats savas laimes kalējs. Tagad varētu sagvelzt visādas tematiskās muļķības šeit, bet labāk nē. Likšu punktu. Līdz rītam!

P.S. Šī raksta laikā noklausītas divas lieliskas dziesmas:

Keane - Bedshaped
Eric Clapton - River of tears

Trakais

Atbraucu uz Rīgu. Pusi dienas novazājos pa pilsētu. Par laimi - sekmīgi. Tas, protams, beidzās ar to, ka vakarā nenoturējos un nolūzu uz pāris stundām. Par laimi - atkal sekmīgi. Kāpēc? Jo redzējus foršu sapni. Foršu. Nedaudz traku. Diezgan negaidītu, bet ļoti sirsnīgu. Sapni gan neatstāstīšu. Tam šķiet būtu jāpaliek pie manis, taču to atceroties mani pārņem tāda baigi labā sajūta. Es tagad, protams, atkal domāju, kas tā ir par zīmi. Ko man no tā sapņa būtu jāsaprot, jo savā ziņā tas sapnis bija patiešām traks :)

P.S. "August Rush" nebija izcila filma, taču visnotaļ laba gan. Mūzika bija ļoti laba, tāpēc savu dienas vērtējumu 6,9/10 pacelšu līdz apaļiem 7/10.

Un kam.

Tātad. Sāksim visu kas sakrājies no viena gala. Pirms divām dienām veiksmīgi, t.i. 3 minūtes pirms nodošanas termiņa beigām, nodevu savu pēdējā laika lielāko rūpju bērnu un savas dzīves visgudrāko tekstu, ko vien esmu radījis - savu bakalaura darbu. Tagad, pēc pāris vidēja izmēra, un dažādu notikumu svinībām, ir tāda dīvaina sajūta. Vairs nav nepārtraukti jādomā, cik lappuses šodien jāuzraksta, cikos veras vaļā bibliotēka un līdz cikiem šonakt mācīties. Vienkārši sēžu gultā un kūkoju :) . Nu labi, es ceru, domāju un ticu, ka šis periods neviksies ilgi, bet pēc tik intensīva darba perioda sajūta tiešām ir dīvaina.
Secondly. Esmu pārdomājis, apdomājis un izdomājis šo to, un tagad atkal ir brīdis, kad man vienā ziņā viss ir skaidrs par sevi. Nezinu kā un ko lai pasaka. Un kam. It kā esmu jau saņēmis padomu no cilvēka, kam es uzticos, taču joprojām neesmu pārliecināts, ka tā būtu pareiza rīcība. Iespējams, ka vienkārši vēlos, lai viss notiktu pats no sevis. We'll see..
Treškārt, beidzot ir laiks arī noskatīties kādu filmu un šajā sarakstā pirmā ir "August Rush". Pressing play... :)

Dzīve bez atbalsta punkta

Ikdienā mūs uz visām pusēm velk un plēš dažādas vēlmes, iegribas un izaicinājumi. Mūsu dzīves iesākumā esam atkarīgi no vecākiem, taču laikam ejot mēs kļūstam pieauguši, patstāvīgi (-āki) un daudz aktīvāk sākam izvēlēties savas dzīves pagriezienus (kurus iepriekš, vairāk vai mazāk mūsu vietā, izvēlējās mūsu vecāki). Katram šis vecums var nedaudz atšķirties, tomēr brīdī, kad mūs sāk uzskatīt par pieaugušiem mēs zaudējam savu atbalsta punktu. Atbalsta punkts ir cilvēks vai cilvēku grupa ar kuru mums vienmēr ir jārēķinās kā ar daļu no sevis. Tas ir līdzīgi kā akmenī grebts vārds, kurš šajā akmenī ir, bija un būs. Protams, tajā brīdī ģimene nekur nepazūd. Gluži vienkārši mēs iegūstam brīvību, lai izvēlētos savu nākotni, jaunu ģimeni un citas būtiskās lietas. Nezinu, ko tieši ar šo gribēju pateikt, ja nu vienīgi to, ka esmu sapratis, ka pašlaik ir mans dzīves posms bez atbalsta punkta..

Kā būtu pareizi?

Nav laika sakārtot savu dzīvi. Tagad vismaz ir attaisnojums - bakalaura darbs. Esmu saņēmis jaunu zīmi, tikai pagaidām neprotu to iztulkot, un, iespējams, ka tā nemaz nav domāta man. Lai gan, nē. Lielākā vai mazākā mērā, bet tā noteikti ir domāta man, pretējā gadījumā es to nebūtu pamanījis. Nu jā, bet par to dzīvi. Kaut kas būs jāizdomā, bet pagaidām, lai neliels laika/bezdarbības sprīdis ievieš savas korekcijas un noskaidro bildi.

Addicted again

Nedaudz pārdomājot līdzšinējās dzīves pieredzi un (prātā) izanalizējot līdzīgās situācijas rodas skaidrība. Pēc šīm pārdomām es sevi pazīstu vēl par kapeiku labāk. Tagad secinu, ka viena krīze manā dzīvē nemaz nebija tik smags gadījums kā iepriekš likās. Bet no otras puses, tagad es zinu, ka esmu atkarīgs. Esmu atradis savu "narkotiku". Šķiet, ka tas ir labi, jo vismaz tagad ir kaut kāda skaidrība. Turklāt arī pati "narkotika" ir tik laba (/pozitīva/veselīga), ka labāku būtu grūti iedomāties. Paliksim pie tā, ka lielajam vairumam lietu ir gan labā, gan sliktā puse, un jāsadzīvo ir ar abām.

Mērķis

... nekad nav mainījies. Šis mērķis. Un tas arī nekad nemainīsies.

Vārdi un rīcība (spēcīgi vārdi nevis precīzs ziņojuma nosaukums)

Es sevi nespēju saprast. Vai arī, iespējams, vienkārši izliekos, ka nesaprotu. It kā ir lietas (nu tās protams nav vārda tiešajā nozīmē lietas), kuras es vēlētos redzēt savā dzīvē. Tomēr brīdī, kad nonākam pie konkrētākām aprisēm, ir jūtamas tādas iekšējas šaubas vai tas tie tieši tas, ko vēlos. Apzinos, ka šīs šaubas var izraisīt dažādi, tikai man zināmi apstākļi. Patiesību sakot, dažas no tām šaubām spēj kliedēt tikai pieredze, savukārt, pārējās šaubas droši vien izgaisinās vārdi un rīcība.

Lietus

Sapņi piepildās, tad kad tiem pienāk laiks. Pirms pāris stundām es ilgojos pēc lietus, jo redzēju, ka drīzumā tas varētu sākt līt. Tagad līst. Nu tā no sirds, ar visu pērkonu. Tagad un pēc tam gaiss atkal smaržos. Man tas viss patīk. Es sēžu pustumšā istabā, klausos lietū un domāju kā atsākt strādāt pie bakalaura darba.

Mana pavasara nakts.

Ir nedaudz pāri vieniem (tagad gan vēl 0:58, bet kad šis ieraksts tiks publicēts jau būs apritējusi pirmā nakts stunda). Esmu izdzēris krūzi siltas kafijas. Esmu iztulkojis brālim anotāciju un sarunājis ar Karine, ka viņa to iztulkos krievu valodā. Liekas, ka visi apkārt jau guļ. Es neskatoties uz to kafijas krūzi arī kļūstu nedaudz miegains. Nedaudz saguris, bet apņēmīgs. Šonakt es vēl šo to noderīgu izdarīšu, jo ir attiecīgā atmosfēra/garastāvoklis. Ir nedaudz karsts. Jāatver logs un jāieelpo svaigais pavasara nakts gaiss. Darīts! Gaiss smaržoja nedaudz pēc lietus, kas pirms pāris stundām šeit lija. Sajutu jūras vēju. Jūras vēju nevis tāpēc, ka tas pūta no jūras puses (mani logi nav uz jūras pusi), bet gan tāpēc, ka to ieelpojot kļuva skaidrs, ka tas kaut kad ir bijis pie jūras. Neprasiet kas uz to norādīja. Nepateikšu. Vienkārši tas bija jūtams. Klusa fona mūzika, vēl viena krūze kafijas un es. Mana pavasara nakts.