svētdiena, 2007. gada 28. oktobris

Viena stunda

Ziņās raksta, ka šonakt līdz četriem naktī varēšu neiet gulēt, tad pagriezt pulksteņa stundu rādītāju pa vienu iedaļu atpakaļ, un pēc tam vēl vienu stundu tulkot. Nu labi, tā droši vien nenotiks, bet pats laikrāžu griešanas fakts mani tik un tā iepriecina vairāk nekā citus gadus/reizes. Pateicoties pulkstenim, es rīt piecelšos vienpadsmitos nevis divpadsmitos. Pateicoties pulkstenim, es rīt izgulēšos un piecelšos ar vēl vienu stundu kabatā. Forši! Laiks man pašlaik lieti noder.

Jāzeps domā, ka tagad viņš būs vēl stundu tālāk, bet es pēdējā laikā esmu apjautis, ka angliskais teiciens "It's all in your head!" ir vēl patiesāks nekā man iepriekš likās.

Īstas skaidrības nav ne par ko, bet dzīve jau no tā neapstājās. Tā tikai tiek pagriezta par vienu stundu atpakaļ.

svētdiena, 2007. gada 21. oktobris

Nākamais rīts

Ne velti ir teiciens - Rīts gudrāks par vakaru. Sajūta bija savādāka. Bija jaunas zīmes un es dzīvoju tālāk. Laikā kopš "nākamā rīta" sajutu kā es augu. Kā mainās/attīstās mana domāšana. Jauni secinājumi un apņemšanās. Salīdzinājums ar agrāk piedzīvoto un pozitīvs skats nākotnē. Tā tas ir.

Pēc ilgāka pārtraukuma atcerējos par kādas labas dziesmas esamību:

Train - Drops of Jupiter

sestdiena, 2007. gada 20. oktobris

Dzīvē nenotiek kā filmās

Prieks un skumjas - divas tik pretējas sajūtas tomēr spēj pastāvēt vienā ķermenī/prātā.

HOPEFULLY, everything happens for a reason.

Doma pirms:
- ...izdarītu nedomājot

Doma pēc:
- Kaut ātrāk notiktu tas, kam jānotiek.

Laikam uz ilgāku laiku būšu iztērējis savu veiksmes kredītu.

Domas klīst tik strauji, ka nespēju pierakstīt, un varbūt tas arī nebūtu nepieciešams, ja vien es zinātu, ka rīt no rīta viss būs zudis. Diemžēl es zinu, ka tā nenotiks. Nu jau es to zinu.. there's just nothing I can do.

trešdiena, 2007. gada 17. oktobris

Bakalaura darbs

2007. gada 17. oktobris pulkstenis sit astoņpadsmitās stundas 23. minūti un es dodos uz bibliotēku, lai beidzot kārtīgi, pamatīgi un sekmīgi aizsāktu savas dzīves pirmo bakalaura darbu. Bibliotēkā tiek pavadītas aptuveni divas stundas, kuru laikā tiek pierakstītas visas vidēji lielās un arī mazās idejas un domas (izdevās ar tām piepildīt vienu A4 lapu), līdz beidzot 19:27 esmu nonācis pie aptuveni precīza bakalaura darba temata, kurš man ietu pie sirds un par kuru arī būtu ko rakstīt. Kā redzat mans plāns strādā - es atgriežos dzīvē. Manas atlikušās dzīves pirmā diena gandrīz aizvadīta..

pirmdiena, 2007. gada 15. oktobris

Pārmaiņas dzīvē un dzīve pārmaiņās

Esmu sācis iesūnot, bet tā nedrīkst. Ja reiz esi atvēris vaļā logu uz pasauli, tad laiku pa laikam tā eņģes ir arī jāieeļļo. Ja reiz esi izvēlējies veidu kā nodzīvot savu dzīvi, tad tas ir arī jāievēro. Šeit jau nav runa par pasauli, bet gan par mani.

Dzīve ir virzījusies pašreizējās sliedēs jau labu laiciņu, un ir laiks kaut ko mainīt/ kaut kam mainīties, neskatoties uz to, ka arī pašreizējais stāvoklis nav slikts. Pārmaiņas ir labas, un tas ir jāsaprot! Ar mazām pārmaiņām var arī iesildīties priekš lielākām pārmaiņām. Tās, savukārt, ļauj sajust, ka esi dzīvs. Gribu iet jaunus ceļus un satikt jaunus ceļotājus!

Atgriežos dzīves apritē = atgriežos dzīvē.

ceturtdiena, 2007. gada 11. oktobris

Pamosties kopā ar rītu

Forši ir pamosties kopā ar rītu, kad saule vēl rāpjās augšup, cilvēki samiegojušies skrien uz darbiem, mācībām un citām darīšanām, bet es ... man visi vakardienas grēki ir atstāti vakardienā un šodienas iespējas gaida šodienā. Jauna diena ir klāt!

svētdiena, 2007. gada 7. oktobris

Nothing worth having comes easy

/"Scrubs"/
Anything is possible - that is the beauty of living
/filma "Shanghai kiss"/

sestdiena, 2007. gada 6. oktobris

Galvenais nepalikt vienaldzīgam

Manas vienīgās lasītājas prātā reiz radās skaista doma/ divrinde, kura man lika aizdomāties:

Ja nemainītos gadalaiki, varbūt mēs tā arī nepamanītu, kā paiet gads?
Lēnām izsmaržo vēl viena vasara.
M.E. /A.K.A. M.R./
Nekad uz gadalaikiem netiku skatījies no šāda skatu punkta, taču tiklīdz izlasīju šīs rindas sapratu, ka taisnība viņai ir. Gadalaiki ir tādi kā četri lieli vārti mūsu dzīvēs, kuriem mums laiku pa laikam ir jāiziet cauri gribam to vai nē. Ir diezgan daudz cilvēku, kuri pa šiem vārtiem iziet nemaz neapskatoties apkārt. Nepaskatoties, kas paliek aiz tiem un kas tos sagaida. Labākajā gadījumā tie kādu vakaru, sēžot pie TV, sajūt, ka istabā palicis vēsāks un, dodoties pēc siltajām vilnas zeķēm, secina, ka "drīz laikam pieslēgs apkuri".
Bet ir arī otra cilvēku grupa, kuri ar dalītām jūtām sagaida gadalaiku miju. Vieniem žēl, ka nokusis sniegs un sniega dēlis būs "jāiemarinē" līdz nākamajai ziemai, bet otri priecājas, ka pienācis rudens un jau plāno, kad varētu aizšmaukt uz Siguldu pavārtīties kādā krāsainā rudens lapu kaudzē. Starp gadalaikiem mums katram ir savs favorīts. Jā, mums, jo arī es sevi iedalu šajā otrajā cilvēku grupā. Galvenais ir nepalikt vienaldzīgam. Galvenais ir dzīvot. Pie dzīves ir jāpiedomā, taču ja Tu vēlēsies, lai Tev tā būtu, tad tā Tev arī būs, un nekāds darbs vai mācības to Tev neatņems. Viss ir Tavās rokās un prātā :)

Šodien pēc darba svaigā gaisā arī ieraudzīju skaistu kļavas lapu kaudzi. Gribējās tur ielekt un kārtīgi izvārtīties, bet es sakautrējos. Nekas, nākamreiz. Vārti vēl ir atvērti..

otrdiena, 2007. gada 2. oktobris

Ko tālāk?

Pēdējā laikā aizvien biežāk nāk prātā jautājums - ko tālāk? Pagājuši 12 vidusskolas gadi, un nu jau drīz arī (pirmie) 4 augstskolas studiju gadi būs garām. Ko tālāk? Idejas jau ir, tā ka viss it kā būtu kārtībā, taču tās idejas ir vairākas un diezgan atšķirīgas. Kurš ceļš būtu tas labākais nezin neviens. Noteikti vēl daudz kas notiks un izmainīsies līdz brīdim, kad nāksies pieņemt izšķirošo lēmumu, tāpēc iesākumā centīšos attīstīt visas idejas un vēlāk jau redzēs, kas būs tuvāk sirdij. Fakts gan ir viens - atkal tuvojās viens no tiem lielajiem dzīves krustojumiem. Pagājušoreiz trāpīju tieši 10niekā. Kā būs šoreiz? Būs interesanti.

Nevaru nepieminēt vienu nesenu, skumju notikumu no manas dzīves. Nomira mana vecmamma. Katram jau no mums reiz pienāks laiks aiziet no šīs pasaules, tāpēc nav ko tur daudz cīnīties. Ir jāsamierinās un jāpatur atmiņā kopā pavadītie brīži.
Ir gan arī viens cits iemesls, kāpēc to pieminu. Vecmamma aizgāja pēdējā vasaras dienā. Zīmīgi, man liekas. Es arī tā gribētu. Vasara pagājusi, rudens lapa nokritusi..