Nebīstieties!

Es laikam esmu pilns ar bailēm no visa kā, jo nupat šeit uzrakstīju nelielu rakstiņu par bailēm, un tad sapratu, ka tieši par šādu tēmu jau reiz esmu rakstījis (tas gan bija iekš draugiem.lv). Nav jau tā, ka tā man būtu kaut kāda problēma, vienkārši es laikam skatos pārāk tālu nākotnē un bīstos no nezināmā. Lai tas nezināmais paliek savā vietā un es palikšu savējā un darīšu to ko sirds vēlas!

Gadi - jaunais un vecais

Ir otrdiena, 25. decembris - pirmie Ziemassvētki, pulkstenis skaita 21. stundas 55. minūti. Un tagad, tik tuvu kā nevienu citu reizi šogad ir jaunā gada pienākšana. Šis apstāklis man jau 23. reizi šīs dzīves laikā liek atskatīties uz iepriekšējo gadu un to novērtēt. Es saku, ka tas ir labs padevies. Labāks par daudziem citiem gadiem. Daudz kas noticis, daudz kas piedzīvots. Kad šogad pirmo reizi tā paskatījos atpakaļ uz gadu kopumā, es jutos pārsteigts par vienu faktu. Kaut kādā neiedomājamā veidā man ir izdevies piepildīt savu apņemšanos. Tādas man bija pat divas - viena vispārīgāka un viena personiskāka. Piepildījis esmu abas. To vispārīgo varbūt nemaz arī nebija tik grūti piepildīt, bet ir liels prieks, ka izdevies piepildīt arī to otru apņemšanos. Pats pat īsti neapjaušu kā man tas izdevies, bet tas laikam ir viens no tiem brīnumiem par kuriem cilvēki runā. Ir iespējams arī papildināt šo apņemšanos ar noteiktu rīcību nākotnē (nākamajā gadā), un to es arī darīšu. Nezinu gan vai to arī var saukt par apņemšanos, bet ja es apņemos to censties izdarīt, tad laikam jau var. Tā nu aizvadītā gada panākumu iedvesmots arī šogad kaut ko (vēl papildus iepriekš minētajai) apņemšos, un ticu, ka man to arī izdosies piepildīt!

Priecīgus un laimīgu!

Patīkamais šoks

Šis stāsts ir jāsāk ar to, ko man nozīmē mūzika. Tai manā dzīvē ir ļoti liela nozīme. Mūzika man ir kā vēl viens draugs - esam kopā gan kad ir labi, gan kad ir slikti. Tā manī ir raisījusi ļoti daudz pozitīvu emociju.
Šovakar biju uz "VeA Gada balva 2007" mēģinājumu un tā ietvaros pirmo reizi dzirdēju kā dzied Ilze Treilība (tikai šovakar arī uzzināju, ka viņa vispār dzied). Tas, ko es dzirdēju, vienā vārdā ir raksturojams - wooow! Tas bija vienkārši fantastiski. Savā dzīvē esmu piedzīvojis lielākus un mazākus pārsteigumus, bet viņas dziedājums mani iespaidoja tik ļoti, ka to jau varētu saukt par šoku. Neko tādu līdz šim vēl piedzīvojis nebiju. Tomēr ko gan tur šokēties (izklausās it kā tas būtu kaut kas slikts), viņa vienkārši ir meitene ar apbrīnojamu talantu un man ir prieks, ka man ir tā iespēja dzīvajā dzirdēt viņas uzstāšanos. Tātad šis vakars ir aizvadīts ar lielu + zīmi!

Jerry Maguire (1996) - Zelta citāts

If heart is empty, mind does not matter.

The Holiday (2006)

Nupat, liekas, jau 3. reizi skatījos šo filmu. Pirmo reizi to redzēju diezgan sen, bet laikam tā pavirši, jo no tās skatīšanās reizes nekādas emocijas īsti neatceros. Otrajā reizē to rādīja kino vakarā, kurā apzināti nejauši biju ieklīdis, un kādu 1/2 H to paskatījos. Un visbeidzot pienāca šodiena. Kādas atsauksmes? Ņemot vērā, ka man jau tās romantiskās filmas patīk, teikšu, ka filma ir ļoti laba. Turklāt darbība filmā norisinās Ziemassvētku gaidīšanas laikā, kas tikai palielina manu patiku. Ļoti patika arī mūzika, it īpaši divas Frou Frou dziesmas (Let go un Just for now), kuras no vienas puses asociējās ar aktīvu un enerģisku notikumu norisi, tomēr tās ļoti labi iederējās mierīgajā filmas atmosfērā.
Dodu 9 acis un vietu manā romantisko filmu TOP 3.

Decembris

Šajā mēnesī daudz viskautkas jādara, darīju, daru un darīšu. Domāt domāšu maz, un rakstīt varbūt vispār nerakstīšu. Jārūpējas par nākotni!

Par pasakām

Laikam jau es vēljoprojām spēju dzīvot pasakā. Ticība nav zudusi un tas ir labi. Ir cilvēki, kuri stiprina manu ticību. Ir svarīgi saprast, ka starp filmām un pasakām ir atšķirība. Ticiet vai ne, bet, manuprāt, ja iespēja, ka dzīvē notiks tā kā filmās, ir 1%, tad iespēja, ka kaut kas notiks tā kā pasakā ir 25 %, ja pat ne lielāka. Bez filmām var iztikt, bet pasakas ir vajadzīgas!

Sevis pārbaudīšana

Esmu nonācis pie kārtējā secinājuma. Laikam ir pienācis laiks sevi pārbaudīt vientulībā. Ne tik daudz pārbaudīt attiecības (lai gan arī šo aspektu nevar izslēgt), bet, galvenokārt, pārbaudīt sevi. Cik stiprs esmu (vai esmu palicis stiprāks?) psiholoģiski. Šis secinājums pat nav nekāds manu pārdomu rezultāts. Drīzāk jau aizvadītā laika un notikušo piedzīvojumu iznākums. Ņemot vērā, ka vispār esmu tāds nedaudz dīvains frukts, tad šāda sevis pārbaudīšana nav nekas neparasts. Protams, tam nāks klāt arī piedzīvojumi, pieredze (atkal jālieto šis banālais vārds) un citi labumi, kas tikai palielina manu pārliecību, ka tā tam ir jānotiek. Ļoti iespējams, ka tā arī būs viena no dzīves lielajām/svarīgajām robežām. Līdzīgi kā pāriešana no vidusskolas uz augstskolu - jauni cilvēki, jauni apstākļi un notikumi. Lielākā atšķirība no iepriekšējās robežas ir tāda, ka šoreiz esmu pārliecināts, ka daļa pašreiz man svarīgo cilvēku šķērsos šo robežu kopā ar mani.

Lielās dzīves mazās atklāsmes (divas)

Forši ir tad, kad kāds/-a rīkojas pretēji Taviem stereotipiskajiem pieņēmumiem par viņu. Patīkami, ja cilvēks neliek Tev viņā vilties.

To, cik labi ir kad nekas nesāp mēs uzzinam tikai neilgu laiku pēc ilgstošu (lielāku vai mazāku) sāpju jušanas. Visiem zināma atklāsme, kuru nenāk par ļaunu laiku pa laikam atcerēties. Pats par to pārliecinājos caur zobu sāpēm, tomēr šīs formulas mainīgo (sāpes) var brīvi aizvietot ar citiem un formula joprojām strādās.

Tikšanās ar draugu

Ļoti laba lieta vispār. Ir labi kādreiz aiziet ar draugu kaut kur divatā. Pasēdēt, iedzert kādu kokteili un parunāt par dzīvi. Tas noder pat tad, ja katru dienu viens otru satiekat. Ikdienā parasti nav laika paprasīt - "kā Tev klājas?" - tā no sirds. Paprasīt to tā, ka Tu esi gatavs stundu klausīties savā draugā. Tas ir ļoti labs veids kā uzturēt draudzību, un zināmā mērā priekš manis tas ir kaut kas jauns. Īpaši man patīk tikties ar draugiem, kurus ikdienā nesatieku (tādēļ, ka lielāko daļu sava laika pavadam dažādās pilsētās). Satiecies, izrunājies un jūti, ka tas cilvēks Tevi nav aizmirsis. Lai saprastu, ko šādos brīžos jūtu, ir jābūt izdzīvojušam manu dzīvi. Nav jau nekas šausmīgi īpašs, vienkārši jūtu prieku - patiesu prieku :)

Runāt vai nerunāt, tāds ir jautājums!

Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem nepatīk lieki muti vārstīt (protams visiem faktiem ir savi izņēmumi). Ja ir kaut kas, ko vēlos pateikt, saku. Ja nav, tad labāk darīšu ko noderīgāku. Reizēm liekas, ka man pistoli pie galvas varētu pielikt, bet es tik un tā neko neteiktu. Šī īpašība (vismaz manās acīs) padara vērtīgākas tās manas domas, kurām tiek tā laime izskanēt pasaulē, vienalga rakstiski vai mutiski. Atzīšu, ka reizēm patīk pašam pārlasīt savus (nopietnos/garos) komentārus vai ierakstus šajā emuārā. Bērnībā, kad mēdzu pie sevis ko murmināt, mana mamma teica, ka man patīkot sarunāties ar gudru cilvēku(t.i. ar sevi). Vēl nesen no mammas uzzināju, ka filozofs esmu jau no pirmajām savas dzīves dienām šajā pasaulē. Ja mans brālis bērnībā esot bijis baigais bļauris un bieži raudājis, tad es esot bijis ļoti mierīgs un ar filozofisku skatienu iepazinies/aplūkojis pasauli. Patīkami to zināt!

Skats no augšas

Dzīvē tomēr pastāv noteikti šabloni, strādā līdzīgas formulas un tiek piedzīvotas līdzīgas sajūtas. Mūsu mijiedarbības rezultātā mēs nonākam līdzīgās situācijās un izdaram līdzīgus secinājumus. Tāpēc ir kļūdaini domāt, ka kādu sajūtu vai situāciju esat izdzīvojis tikai jūs un neviens cits šai pasaulē. Lai kas arī nenotiktu, ziniet, ka pasaulē noteikti ir vēl kāds, kuram ir tā noticis. Šis kāds otrā pasaules malā vai arī blakus mājā tam ir ticis pāri, tāpēc ziniet, ka arī jūs agrāk vai vēlāk ar savu situāciju gluži labi tiksiet galā.

Dzīves vadlīnijas

Reizēm negribas pāriet uz rītdienu. Gribas palikt šodien un šeit. Šeit ir iepazīti labi cilvēki, zinoši sarunu biedri, jautri un atraktīvi studenti. Tomēr pat ja šāda iespēja pastāvētu, to izvēlēties nebūtu prātīgi. Stāvēšana uz vietas nenozīmē progresu un pat ne palikšanu uz 0 °C. Stāvēšana uz vietas ir regress. Tieši tāpēc IR jāiet uz priekšu. Ir jāiet gulēt un rīt jāpieceļas, lai izdzīvotu nākošos dzīves līkumus. Arī tie zinošie sarunu biedri rīt būs ar Tevi, bet pēc 10 gadiem daļa no viņiem būs nomainījusies, jo tā to nosaka dzīves vadlīnijas. Pieņem to un ej gulēt!

Par šaubām un virzienu rādītājiem

Man atkal ir pienācis viens no tiem brīžiem, kad gribas krāpties. Gribas zināt pareizās atbildes šajā dzīvē. Vienreiz beidzot gribas ievērot savas apņemšanās un kādu laiciņu nedzīvot sapņos. Ne jau tāpēc, ka sapņi būtu slikti. Tieši otrādi tie ir labi - tā ir otra pasaule, kas pieder Tev vienam, un tomēr. Gribas dot un saņemt vai vismaz atbrīvoties no šaubām. Jā, visam pie vainas laikam tomēr ir šaubas, un sliktākais, ka ne par vienu konkrētu jautājumu vai situāciju, bet gan gandrīz par visu. Ticības it kā netrūkst. Iekšējā spēka arī ir pār pārēm. Vēlēšanās ir milzīga, bet priekšā ir simtiem virzienu rādītāju un ceļu sākumu. Visi virzienu rādītāji ir vienā krāsā un no viena materiāla. Kā izvēlēties? Nav jau tā, ka es neredzētu zīmes, kas man norāda virzienu, kurā doties. Es redzu. Bet tās pašas zīmes jaucās. Vai varbūt jaucos es? Skatos uz citu cilvēku zīmēm? Viens ir skaidrs, šai dzīvē nav iekārtots tā, ka viss ir vienkārši. Laikam katram ir jāiziet cauri noteiktiem pārbaudījumiem, un varbūt tad varēs labāk redzēt, ka patiesībā viens no virzienu rādītājiem ir iekrāsojies Tavā mīļākajā krāsā, un ceļš, uz kuru tas norāda, nes Tevi pats. Iespējams.

Noskatījos "License to wed", daudz labāka filma par vakardien redzēto. Dodu 7,8 acis.

Superbad (2007)

Nupat beidzu skatīties nosaukumā minēto filmu. It kā atsauksmes un vērtējums bija labs, tāpēc domāju, ka būs tīri laba komēdija par tīneidžeru likstām, bet... Filmas pamatā bija divas lietas - alkohols un divu tīņu tiekšanās pēc seksa. Viens no filmas centrālajiem tēliem bija līdz ārprātam pārstresojies padsmitnieks, un viņa stresa pamatā bija fakts, ka viņš tūliņ būs pabeidzis vidusskolu, bet nebūs kārtīgi apguvis seksa mākslu. Apmēram 50 % no sava teiktā viņš izkliedza (tā paša stresa dēļ) uz savu draugu. Nezinu gan cik daudziem šis tēls lika smieties, katrā ziņā man šī sižeta daļa lika vilties. Neskaitot atsevišķus momentus vienīgie smieklīgie šajā filmā bija 2 diezgan stulbi policisti, kuri daudzos un dažādos veidos (darba laikā dzerot, pālī vadot auto, šaudoties utt.) paši pārkāpa likumu. Nu tā filmai nedotu vairāk par 5 ballēm, bet vēl pus acs filmai tiek par nobeigumu, kas visas filmas kontekstā bija zīmīgs/simbolisks.

Apdeits par iepriekšējā rakstā minēto dziesmu - izrādījās, ka tas bija tikai sākums, un jau atradu arī pilno dziesmas versiju. Attiecība uzlabojās!

Gaumes formula

Interesanti vai pastāv kāda likumsakarība, kas nosaka to lietu daudzumu, kas patīk vienam cilvēkam, attiecībā pret visām pārējām lietām konkrētajā jomā? Piemērs - nupat lejupielādēju mapi, kurā bija 26 dziesmas, bet man patika viena, turklāt pati īsākā (0:51). Lai kāds arī nebūtu gaumei atbilstošo lietu procents, katra tā mazākā daļa ir meklēšanas vērta.

Šodien...

neesmu vīlies, esmu priecīgs!

Fragments no vēstules 1 x satiktam cilvēkam

Daudzi mani draugi un paziņas baidās uzticēties, būt atklāti un galu galā arī uzdot kādu tiešu jautājumu. Nezinu vai tā tiešām ir baidīšanās, kautrēšanās vai kas cits, bet tā nu tas ir. Un tas pat nav pārmetums, tā vienkārši ir. Es mācos būt atklāts un meklēju sev līdzīgos. Iespējams, tas tāpēc, ka nesaprotu vai izliekos nesaprotam citu cilvēku mājienus - man vajag skaidrību. Vajag, lai kāds man pateiktu, ka melns ir melns un balts ir balts, bet pelēks ir pareizā atbilde uz citu jautājumu.

Ko nozīmē smieties par sevi un kāpēc?

Esmu tāds radījums, kurš laiku pa laikam mēdz sastrādāt smieklīgas / nepiemērotas / dīvainas lietas. Pēcāk, atceroties, ko esmu darījis, iekšējā reakcija mēdz būt visāda - reizēm iekšēji nedaudz nokaunos, bet citreiz vienkārši pasmaidu vai pasmejos par sevi. Taču es nekad neesmu pat iedomājies, ka labāk nebūtu tā darījis vai, citiem vārdiem sakot, nožēlojis izdarīto. Daļēji tas tāpēc, ka neko tik briesmīgu jau nedaru, bet, lielākoties, tāpēc, ka "everything I do is what I am" (ja man būtu daudz lasītāju es, iespējams, atvainotos par šādu "nenepieciešamu" svešvalodas lietojumu, bet tagad vienkārši pateikšu, ka pirmais un veiksmīgākais situācijas raksturojums prātā ienāca angļu valodā). Tā lūk!

Viena stunda

Ziņās raksta, ka šonakt līdz četriem naktī varēšu neiet gulēt, tad pagriezt pulksteņa stundu rādītāju pa vienu iedaļu atpakaļ, un pēc tam vēl vienu stundu tulkot. Nu labi, tā droši vien nenotiks, bet pats laikrāžu griešanas fakts mani tik un tā iepriecina vairāk nekā citus gadus/reizes. Pateicoties pulkstenim, es rīt piecelšos vienpadsmitos nevis divpadsmitos. Pateicoties pulkstenim, es rīt izgulēšos un piecelšos ar vēl vienu stundu kabatā. Forši! Laiks man pašlaik lieti noder.

Jāzeps domā, ka tagad viņš būs vēl stundu tālāk, bet es pēdējā laikā esmu apjautis, ka angliskais teiciens "It's all in your head!" ir vēl patiesāks nekā man iepriekš likās.

Īstas skaidrības nav ne par ko, bet dzīve jau no tā neapstājās. Tā tikai tiek pagriezta par vienu stundu atpakaļ.

Nākamais rīts

Ne velti ir teiciens - Rīts gudrāks par vakaru. Sajūta bija savādāka. Bija jaunas zīmes un es dzīvoju tālāk. Laikā kopš "nākamā rīta" sajutu kā es augu. Kā mainās/attīstās mana domāšana. Jauni secinājumi un apņemšanās. Salīdzinājums ar agrāk piedzīvoto un pozitīvs skats nākotnē. Tā tas ir.

Pēc ilgāka pārtraukuma atcerējos par kādas labas dziesmas esamību:

Train - Drops of Jupiter

Dzīvē nenotiek kā filmās

Prieks un skumjas - divas tik pretējas sajūtas tomēr spēj pastāvēt vienā ķermenī/prātā.

HOPEFULLY, everything happens for a reason.

Doma pirms:
- ...izdarītu nedomājot

Doma pēc:
- Kaut ātrāk notiktu tas, kam jānotiek.

Laikam uz ilgāku laiku būšu iztērējis savu veiksmes kredītu.

Domas klīst tik strauji, ka nespēju pierakstīt, un varbūt tas arī nebūtu nepieciešams, ja vien es zinātu, ka rīt no rīta viss būs zudis. Diemžēl es zinu, ka tā nenotiks. Nu jau es to zinu.. there's just nothing I can do.

Bakalaura darbs

2007. gada 17. oktobris pulkstenis sit astoņpadsmitās stundas 23. minūti un es dodos uz bibliotēku, lai beidzot kārtīgi, pamatīgi un sekmīgi aizsāktu savas dzīves pirmo bakalaura darbu. Bibliotēkā tiek pavadītas aptuveni divas stundas, kuru laikā tiek pierakstītas visas vidēji lielās un arī mazās idejas un domas (izdevās ar tām piepildīt vienu A4 lapu), līdz beidzot 19:27 esmu nonācis pie aptuveni precīza bakalaura darba temata, kurš man ietu pie sirds un par kuru arī būtu ko rakstīt. Kā redzat mans plāns strādā - es atgriežos dzīvē. Manas atlikušās dzīves pirmā diena gandrīz aizvadīta..

Pārmaiņas dzīvē un dzīve pārmaiņās

Esmu sācis iesūnot, bet tā nedrīkst. Ja reiz esi atvēris vaļā logu uz pasauli, tad laiku pa laikam tā eņģes ir arī jāieeļļo. Ja reiz esi izvēlējies veidu kā nodzīvot savu dzīvi, tad tas ir arī jāievēro. Šeit jau nav runa par pasauli, bet gan par mani.

Dzīve ir virzījusies pašreizējās sliedēs jau labu laiciņu, un ir laiks kaut ko mainīt/ kaut kam mainīties, neskatoties uz to, ka arī pašreizējais stāvoklis nav slikts. Pārmaiņas ir labas, un tas ir jāsaprot! Ar mazām pārmaiņām var arī iesildīties priekš lielākām pārmaiņām. Tās, savukārt, ļauj sajust, ka esi dzīvs. Gribu iet jaunus ceļus un satikt jaunus ceļotājus!

Atgriežos dzīves apritē = atgriežos dzīvē.

Pamosties kopā ar rītu

Forši ir pamosties kopā ar rītu, kad saule vēl rāpjās augšup, cilvēki samiegojušies skrien uz darbiem, mācībām un citām darīšanām, bet es ... man visi vakardienas grēki ir atstāti vakardienā un šodienas iespējas gaida šodienā. Jauna diena ir klāt!

Nothing worth having comes easy

/"Scrubs"/

Anything is possible - that is the beauty of living
/filma "Shanghai kiss"/

Galvenais nepalikt vienaldzīgam

Manas vienīgās lasītājas prātā reiz radās skaista doma/ divrinde, kura man lika aizdomāties:

Ja nemainītos gadalaiki, varbūt mēs tā arī nepamanītu, kā paiet gads?
Lēnām izsmaržo vēl viena vasara.
M.E. /A.K.A. M.R./
Nekad uz gadalaikiem netiku skatījies no šāda skatu punkta, taču tiklīdz izlasīju šīs rindas sapratu, ka taisnība viņai ir. Gadalaiki ir tādi kā četri lieli vārti mūsu dzīvēs, kuriem mums laiku pa laikam ir jāiziet cauri gribam to vai nē. Ir diezgan daudz cilvēku, kuri pa šiem vārtiem iziet nemaz neapskatoties apkārt. Nepaskatoties, kas paliek aiz tiem un kas tos sagaida. Labākajā gadījumā tie kādu vakaru, sēžot pie TV, sajūt, ka istabā palicis vēsāks un, dodoties pēc siltajām vilnas zeķēm, secina, ka "drīz laikam pieslēgs apkuri".
Bet ir arī otra cilvēku grupa, kuri ar dalītām jūtām sagaida gadalaiku miju. Vieniem žēl, ka nokusis sniegs un sniega dēlis būs "jāiemarinē" līdz nākamajai ziemai, bet otri priecājas, ka pienācis rudens un jau plāno, kad varētu aizšmaukt uz Siguldu pavārtīties kādā krāsainā rudens lapu kaudzē. Starp gadalaikiem mums katram ir savs favorīts. Jā, mums, jo arī es sevi iedalu šajā otrajā cilvēku grupā. Galvenais ir nepalikt vienaldzīgam. Galvenais ir dzīvot. Pie dzīves ir jāpiedomā, taču ja Tu vēlēsies, lai Tev tā būtu, tad tā Tev arī būs, un nekāds darbs vai mācības to Tev neatņems. Viss ir Tavās rokās un prātā :)

Šodien pēc darba svaigā gaisā arī ieraudzīju skaistu kļavas lapu kaudzi. Gribējās tur ielekt un kārtīgi izvārtīties, bet es sakautrējos. Nekas, nākamreiz. Vārti vēl ir atvērti..

Ko tālāk?

Pēdējā laikā aizvien biežāk nāk prātā jautājums - ko tālāk? Pagājuši 12 vidusskolas gadi, un nu jau drīz arī (pirmie) 4 augstskolas studiju gadi būs garām. Ko tālāk? Idejas jau ir, tā ka viss it kā būtu kārtībā, taču tās idejas ir vairākas un diezgan atšķirīgas. Kurš ceļš būtu tas labākais nezin neviens. Noteikti vēl daudz kas notiks un izmainīsies līdz brīdim, kad nāksies pieņemt izšķirošo lēmumu, tāpēc iesākumā centīšos attīstīt visas idejas un vēlāk jau redzēs, kas būs tuvāk sirdij. Fakts gan ir viens - atkal tuvojās viens no tiem lielajiem dzīves krustojumiem. Pagājušoreiz trāpīju tieši 10niekā. Kā būs šoreiz? Būs interesanti.

Nevaru nepieminēt vienu nesenu, skumju notikumu no manas dzīves. Nomira mana vecmamma. Katram jau no mums reiz pienāks laiks aiziet no šīs pasaules, tāpēc nav ko tur daudz cīnīties. Ir jāsamierinās un jāpatur atmiņā kopā pavadītie brīži.
Ir gan arī viens cits iemesls, kāpēc to pieminu. Vecmamma aizgāja pēdējā vasaras dienā. Zīmīgi, man liekas. Es arī tā gribētu. Vasara pagājusi, rudens lapa nokritusi..

Trūkst

Tā. Ar ko lai sāk. Sākšu ar sākumu. Šovakar biju aizbraucis uz pilsētu. Atkal pa seniem laikiem biju uz kora mēģinājumu. Neskatoties uz to, ka neizdevās satikt daudz veco, labi pazīstamo kora dalībnieku, bija baigi forši. Varēja gan just, ka kādu laiku nav dziedāts. Bet dziedāšanas starplaikos sapratu, ka priekš manis koris ir tā vieta, uz kuru es aizeju atpūsties, izvēdināt galvu un forši padziedāt. Pēc mēģinājuma vienmēr ir tāda forša sajūta. Mājupceļā nevar pārstāt dungot vai citos gadījumos skaļi dziedāt dziesmas, kuras dziedātas mēģinājumā. Un galva tiešām atbrīvojas no ikdienas raizēm. Arī cilvēki tur ir forši. Vairāk gan tas attiecas uz vecajiem, jo jaunos tik labi nepazīstu. Nu nekas, cerams, ka ceturtdien satikšu vairāk pazīstamu seju. Ak jā, nolēmu atsākt iespēju robežās regulāri apmeklēt kori.
Tālāk mans vakara ceļojums veda pie brāļa. Staigājot pa Rīgas centru un gaidot trolejbusu, izbaudīju vakara atmosfēru. Man vispār patīk vakari un naktis daļēji tāpēc, ka tad labāk domājās. Bet arī citādāk, tas ir tāds foršs laiks. Nu jā, vien vārd sakot, man patika Rīga vakarā. Bija interesanti pavērot steidzīgos cilvēkus, kuri skrien pa savām darīšanām.
Satiku bračku un Līgu. Mani apšņikāja, sarunājām rīt palidināties ar deltaplāniem.

Atpakaļceļā domāju par panākumiem. Kas tie tādi ir? Katram savi acīmredzot. Esmu cilvēks, kuram visur un vienmēr jābūt pirmajam, labākajam, utt. Vismaz cenšos tāds būt. Bieži nesanāk. Sīkumus nepārdzīvoju, bet dažās dzīves sfērās pārdzīvoju. Ir dažas lietas, kurās man veicas vai arī esmu tajās spēcīgs. Piemēram draugi, ir man daži ļoti tuvi draugi, gana liels bariņš ar labiem draugiem un armija ar labiem paziņām. Tai pat laikā pietrūkst viens cilvēks. Iespējams, ka pietrūkst nav īstais vārds. Varbūt jāsaka trūkst. Trūkst viens cilvēks bez kura dzīve nav pilnīga. Bet es gribu, lai tā būtu pilnīga. Gribu, lai netrūktu un būtu. Acīmredzot tā ir lieta, kas man īsti nepadodas. Bet es nepieņemšu iepriekšējo teikumu kā faktu. Esmu cilvēks, kurš tic. Es darīšu un ticēšu.

gusC - Vibrations of demolition <= lieliska dziesma, bet to iegūt savā īpašumā var gandrīz vai tikai pie manis.

Arlabunakti! Jānoskatās vēl kāda Scrubs sērija pirms pienāk rīts.

Skatoties uz citiem no malas

Skatoties uz citiem, var ievērot daudzas interesantas lietas, var no viņiem mācīties, var brīnīties par tiem. Skatoties uz citiem, liekas, ka viņiem dzīve ir tik ļoti daudz vienkāršāka, un atsevišķos gadījumos izskatās, ka viņiem problēmu nav vispār. Tas protams tikai "pirmajā tuvinājumā". Interesanti vai arī mana dzīve no malas pirmajā tuvinājumā izskatās vienkārša? Katrā ziņā es šo vienkāršību neredzu. Bet kas tad esmu es? Tikai kārtējais "kāds", kurš mēdz skatīties uz citiem no malas..

Rudenī par rudeni

Mans šodienas sasniegums - esmu secinājis, ka man ļoti patīk lietus.

Jau nedēļas nogalē, apbraukājot Latvijas dzeltenzaļsarkanās āres, iecēlu rudeni par skaistāko gadalaiku. Tagad varu pateikt, ka tā krāsainība nav vienīgais bonuss. Otrs lielais rudens pluss ir lietus. Iespējams, ka 22 gadi ir pārāk ilgs laiks, lai saprastu, ka Tev kaut kas patīk, bet no otras puses ticu, ka ir daudz cilvēku, kuri to arī 22 gadu laikā nesaprot. Un pat, ja es tāds esmu vienīgais visā pasaulē, man vienalga ir prieks! Citiem tas varētu likties bišķi crazy, bet man ļoti patīk vēlā lietainā vakarā izslēgt istabā gaismu, nolikt pie loga krēslu, apsēsties tajā pret nedaudz pavērtu logu, nolikt kājas uz palodzes, un klausīties un skatīties kā līst. Pavisam savādākas sajūtas māc, kad Tu stipra lietus laikā ilgstoši vai ne tik ilgstoši atrodies ārā, bet ko nu par to.

Ir vēl milzum daudz lietu, kas man dzīvē patīk. Interesanti, ko darīt ar lietām, kas Tev patiešām ļoti patīk un kuras gribētos tikai sev, bet tai pat laikā apzinies, ka šo patiku ir radījuši nepareizie iemesli. Zinu, ka manā gadījumā nekas nemainīsies. Nu vismaz tuvākajā laikā ne, bet mans gadījums arī nav tas smagākais :)

Mantkārība

Ļoti slikta īpašība. Tai patiesībā nekad nav miera. Labi, ka mani tā pārņem pavisam reti (tfu, tfu, tfu). Bet nu ir brīdis, kad laiku pa laikam to nedaudz sajūtu. Man ir jānosaka savu tulkojumu cena. Slikti ir arī pārāk zemu novērtēt savu darbu, taču, ja paprasīšu par daudz, varu saņemt atteikumu. Ja tomēr uzņēmums piekrīt cenai, kas mani ļoti apmierina, tad iekšā vienalga kaut kas rada domas, ka varēju taču paprasīt vēl nedaudz vairāk. Tas ir slikti. Labāk vienkārši tik tam mirklim pāri un atgriezties pie darba - strādā un saņem, ko esi nopelnījis, dzīvo un ... saņem, ko esi pelnījis. Tas darbojas visur!

Cēloņi un sekas

Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar cēloņu un seku meklēšanu. Šajā nedēļas nogalē piedzīvoju divus atgadījumus/atklāsmes. Pirmais bija iespēja paskatīties uz sevi no malas. Vismaz tā es izpratu konkrēto dzīves situāciju. Vēl gan neesmu sapratis vai man no tās ir jāmācās vēl kas vairāk. Ja tā padomā, tad būtu loģiski, ja šādai iespējai pamatā būtu kāds iemesls vai dzīves mācība. Ar to es vēl tikšu skaidrībā.

Otrā lieta ir pirmais kļūdas konstatācijas gadījums. Šajā cēloņu un seku meklēšanas procesā esmu pieļāvis kļūdu savos pieņēmumos. It kā biju atstājis sev divus variantus A vai B, bet tagad rādās, ka pareizā atbilde ir mainīgais C. Lai nu tā būtu!

Kopumā šai nedēļas nogalei varētu piedēvēt divas īpašības - 1) diezgan lielā mērā laika izšķiešana (ja neņem vērā augstāk minētās atklāsmes), 2) smieklīga. Kā gan Tu cilvēks vari nesmieties, ja Tev apkārt ir vairāki džeki ar ģeometriskajā progresijā konstanti augošu intelekta līmeni un meitenes, kuras verbālajā komunikācijā izmanto tādas skaņas kā: "Iu, iu, iu!"

Visbeidzot pēdējā informācija ir tāda, ka grupas A-ha solists Mortens Harkets acīmredzot ir atdalījies no grupas (tā kā es cītīgi nesekoju līdzi mūzikas jaunumiem, tad pieļauju iespēju, ka šīs nav tās svaigākās ziņas) un jau radījis pāris man ļoti tīkamas dziesmas.

Morten Harket - Spanish steps
Morten Harket - Stay (video neatradu)

Arlabunakti!

P.S. Tomēr jāpalabo pašam sevi. Nekur Mortens Harkets nav atdalījies. Abas šīs dziesmas ir no viņa 1995. gada solo albuma "Wild seed".

Mērfija likums

Pēdējā laikā Mērfijs manā dzīvē rada pozitīvus pavērsienus. Lai cik smieklīgi tas arī neizklausītos, es pēdējā laikā esmu ievērojis, ka sulas paku vai limonāžu pudeļu saturs izbeidzās tieši tajā brīdī, kad es esmu pielējis krūzīti pilnu. Normāli gan būtu tā, ka tad kad vajadzētu padzerties/dzert šajās pakās būtu palicis pavisam maz. Un šodien Mērfijs izstrādāja vēl vienu triku. Jau kādu nedēļu man nebija bijis tulkojamo tekstu, lai gan skaitās, ka strādāju divos uzņēmumos. Taču šodien ar desmit minūšu intervālu saņēmu pa tulkojumam no katra uzņēmuma! Yipppiii, man atkal ir darbs, un ir tāds teiciens, ka "Ja Tev ir darbs, tad ļoti iespējams, ka agri vai vēlu būs arī alga"! Tas patiešām priecē.

-

Reizēm es bezmērķīgi skatos apkārt,
Skatos, jo vēlos ieraudzīt,
Un gaidu,
Gaidu, jo vēlos sagaidīt.

Par iešanu un nākšanu

Šodien biju iegājis parunāties pie kādas ļoti labas draudzenes. Bija patīkami redzēt prieku viņas acīs, kad es ienācu. Sen nebijām tā ilgāk parunājušies aci pret aci, un arī šoreiz tas bija tik pat forši kā agrāk. Situācija laikam bija kaut kas pretējs teicienam: "Labāk redzu Tevi ejam nevis nākam!" Šī tikšanās bija tāda kā win-win situation - pozitīvas emocijas abiem. Lai gan smaidīja viņa arī brīdī, kad devos prom, gribu ticēt, ka tas bija prieks par apmeklējumu nevis manu aiziešanu :)

Nespēju izdomāt kā (vismaz daļēji) tik vaļā no sava slinkuma. Vienas (vienīgās?) zāles, kas manā gadījumā darbojās ir strauja dedlainu tuvošanās. Kaut kādā apbrīnojamā veidā mans prāts darbu prot saplānot tā, lai es to pabeigtu pāris minūtes pirms beigu termiņa. Varbūt jāpacenšās uzstādīt mērķus, jo zinu, ka arī tiem ir liels spēks. Taču tad parādās jauna problēma(/dzīves sīkums) - kā lai saņemās uzstādīt kādu mērķi? ;)

Kļūdas

"Kļūdas ir ikdienišķas mūsu (dzīves) ceļojuma sastāvdaļas, par kurām iepriekš neko nezinām."

Ir kādi pāris cilvēki, kuri man reiz dedzīgi oponēja, kad stāstīju tiem savus uzskatus par to, ka "mūsu liktenis jau zvaigznēs ierakstīts". Kopš tās sarunas ir pagājis gads vai varbūt pat divi, un arī manas domas ir pāris reizes mainījušās. Tomēr daļēji esmu atgriezies pie tā paša viedokļa. Toreiz gan es gaudos par to, ka likteni mainīt nav mūsu spēkos, taču tagad domāju, ka, lai gan galvenās vadlīnijas ir kaut kur pierakstītas, mēs varam mainīt savu likteni un mums pat kāds tur augšā palīdz izvēlēties pareizo ceļu, pa kuru iet.
Augstāk esošā frāze man ienāca prātā nesenā vasaras ceļojuma laikā. Un tajā brīdī sevī sajutu tādu vieglumu, jo zināju, ka viss ir noticis tieši tā kā tam jānotiek!

Jauns sākums

Šeit es rakstīšu par šodienu. No sākuma tas varbūt notiks biežāk, vēlāk retāk. Citrreiz tie varbūt būs tikai 2 teikumi, bet arī tik garas domas reizēm vajag pierakstīt. Centīšos vairāk rakstīt par dzīvi un nedaudz mazāk filosofēt. Nezinu vai izdosies. Redzēsim.


P.S. Šis nav pirmais emuārs. Taču ceru, ka šis būs labāks par iepriekšējo. Ja ne labāks, tad savādāks.