Purposeless life sooner or later is bound to collapse in a huge pile of nothingness. I have a feeling that it could be mine if I don't change soon. Some accumulated bitterness is eating me from the inside and I'm trying to numb it with means that do no good to me. I'm disappointed in myself. Disappointment and bitterness are things I've lately observed in many other people too. It seems we all have some disappointment and insecurity inside, and try to hide or numb it in whichever way we can, but still I don't think this is the way to live. Purpose is what I need right now. Something to look forward to. Something to work for. Something to strive for. Until the present day I have been simply freerolling life and while that was a lot of fun, I probably should start working on strengthening it.
Lately I've been wondering about the concept of happiness. Happy life. What is that? What does it mean to you? Our understandings probably don't match - is that good or bad? Can either of us be wrong? Probably not, yet something leaves me confused in this lifelong quest for doing my best at living happily ever after. However, it's not as bad as it sounds, if I wrote this a few days ago, I would've probably said I was happy. Incredibly lucky is what I am, that's for sure. Happy? Mostly yes.
Anyway, disappointments are healthy. They make me change. Attack my insecurities. Work on my life. Find a purpose.
Ziņas
6 komentāri:
Nemācētu izteikties tik labi, bet tik ļoti līdzīgas sajūtas maisās tagad pa galvu, ka laikam līdzīgāk nevar būt. Paradokss, telepātija, domu spēks vai jebkas cits, bet tieši vēlējos Tevi dabūt rokās pēdējo 3 dienu laikā, jo gribējās..aprunāties. He, nu ir taču tā domu/jūtu pasaule varen interesanta lieta :)
Evij, nevajag vēlēties - vajag vienkārši ņemt un dabūt mani rokā ;). Tik nereāli žēl, ka neesi "ar roku aizsniedzamā" attālumā, jo par šo mēs tiešām varētu kārtīgi parunāt.
Radās divas domas par šo ierakstu.
Pirmā, ka, lasot tavus iepriekšējos bloga ierakstus, dažkārt mani pārsteidz tas, ka tu daudz raksti (attiecīgi domā) par dzīvi. Radās arī pat sajūta, kāpēc es to nedaru. Šis ieraksts laikam ir atbilde.
Otrā, vai nav tā, ka strādāšana mājās daļēji nerada šādas sajūtas? Nepietrūkst ikdienas satikšanās ar dažādiem cilvēkiem?
Par pirmo daļu varu tik pateikt, ka varbūt ir daudzi cilvēki, kas to nezin/nenojauš, bet, jā, padomāt par dzīvi, mērķiem un vērtībām man patīk. Pirmās daļas otro daļu (lol :D ) gan īsti nesapratu, bet tā laikam bija kaut kāda atklāsme Tev pašam.
Par to otro, kaut kādā ziņā Tev noteikti ir taisnība, tomēr iedomājoties situāciju, ja es kā visi mirstīgie strādātu no 8:00-17:00, man tik un tā pietrūktu mērķa uz ko tiekties, jo vienmuļu darbs-māja-darbs-māja dzīvi vēl/vispār negribas. Pašlaik pat grūti precīzi noformulēt to, kas man nepieciešams, bet tas ir kaut kas vairāk par to ko darīt rīt, nākamnedēļ, nākammēnes.
Būtu labi atrast darbu, kurš būtu viens no mērķiem.
Jā, daļēji mana atklāsme, bet par tevi. Tādā ziņā, ka nejūtos, kā tu, un iespējams, ka tāpēc arī nedomāju tika daudz par tādām lietām.
P.S. Stulbi, ka mēs te čatojam nevis basīša laikā parunājam, bet tas laikam tāpēc, ka vide nav īstā. Pie aliņā kadu reizi :)
Šaubos vai darbs šī vārda standarta izpratnē man ko līdzētu. Nestandarta (piem., brīvprātīgais/nebrīvprātīgais darbs ārzemēs vai kas tamlīdzīgs) iespējams.
Par dzīvi un tamlīdzīgām lietām es domāju neatkarīgi no tā kā jūtos. That's just kind of my thing.
Un, jā, basītis jau tiešām nav īstā vide, lai parunātos par šīm lietām. Pie aliņa daudz reālāk :)
Ierakstīt komentāru