Grāmata

Pamodos. Lasu materiālus bakalaura darbam. Snieg sniegs. Klausos Moby - Love should. Nevis tāpēc, ka "love", bet tāpēc, ka "should". Sviests.

Liekas, ka vajadzētu uzrakstīt grāmatu par savu dzīvi. Nevis priekš citiem, bet priekš sevis. Nevis tāpēc, lai kaut ko pierādītu, bet tāpēc, lai izlasītu. Es pats. Un tāpēc, lai varētu kārtīgi šo dzīvi no malas izpētīt. Traka, traka pasaule. Katrs jau mēs esam savādāki, un katram savi trakumi, bet līdz galam iedziļinamies mēs tikai savās dzīvēs. Un tā tam jābūt - nelien citu dzīvēs, kamēr savējo neesi sakārtojis.


Pabeidzu Poteru. Bibliotēka nestrādā. Lieldienas tuvojas. Kļūdas tiek pielaistas un svētki svinēti. Nekas nestāv uz vietas.

Step up 2

"Life is too short to be anybody else."

Nekavē

.. - tas ir apnicīgi! Un šajā gadījumā es nerunāju par tikšanos vai ko tamlīdzīgu, bet gan par dzīves mēroga notikumiem. Runāju no personīgās pieredzes - not cool. Taču, cerams, viss vēl nav galā.

P.S. Tikai es pats saprotu par ko ir šis ieraksts :)

Mirkļa domas

Iedomājos, ka cilvēkam laikam jābūt līdz zināmai pakāpei naivam, lai tas būtu/varētu būt atklāts. Iespējams, ka Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotāji ir sirsnīgāki. Neesmu tur bijis, galvot nevaru. "Canadians are such a nice people" citāts ar lielisku intonāciju /by Thomas Schmit/. Ja paskatās uz augšu, tad labāk domājās. Ir stulbi, kad Tu gribi dot, bet nav kas ņem. Bieži vien došana ir arī nedaudz egoistiska rīcība (tāda ir arī iepriekšējā teikumā minētā došana). Jaunu rindkopu veidošana ir ļoti nelietderīga rīcība. Tā ļauj mums liet ūdeni, tā vietā, lai radītu veselu rindkopu ar labām idejām (tik labām uz cik labām vien katrs no mums ir spējīgs).

Atskaite

Ir piektdiena, 22. februāris. Rīt man atkal būs lekcijas, bet kas ir noticis aizvadītajās 15 "klusajās" dienās kopš iepriekšējā ieraksta. Nokārtoju braukšanas tiesības, slimoju un pāris dienas arī padzīvoju slimnīcā. Bija arī kaut kāds radošais tukšums, jo prātā nenāca neviena doma, kuru gribētos šeit pierakstīt. Radās jau aizdomas, ka tik nav pienācis gals šim emuāram, bet nē, nebija. Šovakar man atkal sagribējās šeit kaut ko ierakstīt. Nav svarīgi ko. Svarīga ir apziņa, ka tepat līdzās vien esmu un būšu arī rīt.

Aizbēgt - kāpēc?

Labs jautājums. Nezinu kāpēc, bet gribas. Nav it ne no kā jāslēpjas. Nav nekas jāaizmirst (nu vai gandrīz nekas). Ir jāaizbēg. Iespējams, ka atkal ir uznācis tāds nemanāms, bet plašs un ietekmīgs apnikums. Īpaši tādu neizjūtu, bet iespējams, ka pie vainas ir tieši tas.
Pamainīt apkārt esošo vidi. Radīt jaunas problēmas un oriģinālus risinājumus, sasniegt jaunas virsotnes un uzstādīt jaunus mērķus. Acīmredzot tas ir tas, ko gribas.

Del Amitri - Driving with the brakes on

Atrasta filmā "Two tickets to paradise", nedaudz atsauc atmiņā vidusskolas laikus, jo, šķiet, populāra tā kļuva kaut kad ap to laiku.

Dziesmas pirmās rindas:

"Driving through the long night
Trying to figure who's right and who's wrong .. "

Liekas, ka tieši šādas arī varētu būt mana dzīves stāsta pirmās rindas.