Esmu atklājis vēl divas lietas, kuras, manuprāt, šai dzīvē ir nenovērtējamas un nepārvērtējamas - talants un sapnis. Nereti tās ir ļoti cieši saistītas, bet protams var pastāvēt arī atsevišķi. Talants ir talants un tur nav ko daudz piebilst, bet ar sapni šai gadījumā tiek domāta milzīga vēlme kaut ko sasniegt (katram šī sapņa mērķis ir savs), cīnīšanās par to un strādāšana, lai to piepildītu. Šķiet, ka mans talants ir sapņošana. Liekas, ka gribētos tādu sapni ... aizraušanos, kurai varētu veltīt visu savu laiku un spēkus. Tai ir jābūt labai sajūtai, kad dari to, kas Tev sagādā vislielāko prieku.
Es te rakstu tā it kā kāds cits būtu atbildīgs par to, ka man nav šāda sapņa. Paša vaina jau tā vien būs. Lielais vairums no mums ieskatoties sevī varētu atrast kādu lietu, kura viņam sagādā prieku. Arī es to varu. Man tā ir mūzika. Godīgi sakot, tādas sirdslietas, kuras manā prātā atbilstu šī sapņa mērķim, varētu būt meklējamas tikai mākslā, un, precīzāk, tās būtu dejošana un dziedāšana/mūzikas instrumenta spēlēšana. Ticu un zinu, ka ja kāda no šīm lietām ir sirdslieta, tad tā Tev kļūst par vēl vienu, pavisam savādāku pasauli. Nu ja, kā jau teicu man šādu prieku sagādā mūzika, taču trūkst talanta un atgūt iekavēto ar lielu darbu ir jau par vēlu. Nekas tā man joprojām paliek sirdslieta, un lielu prieku sagādā arī palikdama šajā statusā.
Šīs pārdomas manī izraisīja filma
"Step up" (2006) . Man patika, došu 7 balles.
Ir pienācis laiks sevi apsveikt arī nelielā jubilejā, jo ar šo ierakstu emuārs "Šodienas stāsti" ir sasniedzis pussimta robežu. Pašam prieks, ka neesmu pametis šo padarīšanu un ka nav bijis nepieciešamības sevi piespiest - laiku pa laikam ir kāda doma, kuru vajag laist pasaulē. Tagad man ir kur to darīt, un arī domas neiet zudumā.
P.S. Būs jāmēģina uzrakstīt vismaz vienu grāmatu, īstu un publicējamu. Rīt to ierakstīšu darāmo darbu sarakstā.
Ziņas
