.

What do you do when you're beneficial to the others and not even close to being beneficial to yourself. I shouldn't be that person. Nobody should. Fail.

Kārtējais atskaites punkts!

Jap, jap, vēl viens gads nu jau gandrīz garām, vēl vienas 8760 stundas aizvadītas - un, jopcik, kas šis ir bijis par gadu! Tā kā īsti amerikāņu kalniņi, gan tiešā (pirmo reizi dzīvē), gan pārnestā nozīmē. Ir redzēta pasaule vēl nedaudz vairāk. Ir iepazīti jauni lieliski cilvēki. Piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Kļūdas un mācīšanās to tām. Smaidi, smiekli un jautrība līdz rītam! Un vēl, un vēl un vēl. Viss šis ir radījis vēl jo lielāku "izsalkumu" to dubultā vai pat trīskārši atkārtot nākamgad un tā tam būs būt!

Parasti arī es esmu viens no tiem, kas gada pēdējās dienās uzstāda sev kādas apņemšanās uz nākamo gadu. Kā jau droši vien mums visiem ar to izpildīšanu gan ir gājis visādi. Bet šogad tādas apņemšanās standarta izpratnē man vairs nebūs. To vietā būs viena pietiekami vispārīga, bet priekš manis pietiekami konkrēta frāze, kas man šogad lika nedaudz apdomāties - "Vienīgais cilvēks, par kuru Tev ir jācenšas kļūt labākam, ir tas kāds Tu biji vakardien"!  Tagad un visu atlikušo dzīvi. Nu un paralēli tam, protams, redzēt neredzēto, piedzīvot neizjusto un iet, skriet, darīt un būt!

Katrs pats zin, ko viņš nākamajā gadā visvairāk vēlas vai ko visvairāk vajadzētu, bet tas ko es varētu jums visiem novēlēt ir uzdrošināšanos sapņot, plānot un darīt un veiksmi, lai plāni piepildās! Tad nu priekā un tiekamies 2013-tajā!

Just another autumn sunday.

Šodien bija sajūta, ka man nepieciešams nomierināt/piebremzēt savu dzīvi. Pats tikai daļēji saprotu, ko šī vēlme nozīmē un kā to panākt. Kad tas būs panākts, tad centīšos izdarīt pretējo. Iet. Skriet. Darīt. Būt. Visu un vienmēr. Esmu iedvesmots.

Crash & Burn

I want to crash again. But this time without burning in bright flames... I still believe it's possible. I know it is.

Jauzaa!

Laikam vēl nekad esot nelielā vai lielākā virpuļu pasaulē man galva nav bijusi brīva no domām. Arī tagad tā nav un droši vien nekad arī nebūs, jo tas vienkārši ir tas ko es daru. Es domāju par visu un visiem. Tfu, nē, ne gluži par visiem, bet gan par visiem, kas to šā vai tā ir pelnījuši. Lielākoties tāpēc, ka man šie cilvēki man rūp.

Par ko tad šoreiz domas nedod mieru. Esmu novērojis, ka lielākoties rakstu, kad kaut kas nav labi. Prieks teikt, ka šoreiz ir citādāk. Kā ierasts, vārdi netiks minēti, bet domātie cilvēki gan jau sapratīs. Man ir vairāki draugi, kam dzīve nav tagad vai nav bijusi līdz šim viegla. Tagad vienu no tiem redzu laimīgu. Patiesi laimīgu. Lai kā arī līdz šim mums ir gājis visādi - esmu laimīgs par viņu. Es zinu pietiekami daudz, lai vēlētu tika vislaimīgāko dzīvi šim cilvēkam un tā vien šķiet, ka tā beidzot sāk piepildīties. Es zinu, ka Tu to esi pelnījusi.

Tas vēl nav viss. Divi man tuvi draugi ir kļuvuši vēl nedaudz laimīgāki. Lai arī viss ir tā kā tam bija jānotiek, tāpat ir forši. Man patīk manus draugus redzēt laimīgus.

Galu galā pasaulē ir nācis vēl viens Reševskis!!! Man jau dzīves piedzīvotos brīnumus citkārt ir grūti raksturot, bet bērni ir pilnīgs fenomens. Tik daudzās dažādās ziņās. Tā laime, kuru jutīšu piedzimstot savai atvasei, man šķiet būs pilnīgi neaprakstāma. Ik reiz, kad satieku savus mini radiniekus, es no viņiem mācos tik ļoti vērtīgās mācības.

Visbeidzot par sevi. Jūtu, ka dzīve lēnām sāk virzīties nākamajā līmenī. Lai arī citkārt nedaudz negribīgi, tomēr līdz šim visi iepriekšējie "līmeņi" ir sagaidīti un pārvarēti ar prieku un uzviju. Kā vienmēr, arī šoreiz skatos uz priekšu optimistiski un ceru, ka izdosies, jo citādāk taču nemaz nevar būt, vai ne?

Life & death.

I just watched a documentary about a cancer survivor. As usual this kind of movies makes you think about life. About how we're spending the time given to us on this earth. As strange as it seems, but I find that upcoming death drastically improves person's quality of life. That's when you really start treasuring every moment you've got left.

People are stupid. Absolute idiots. At least most of them, most of the time. Well, ok, I'm sorry. Some can be called ignorant, but essentially there's almost no difference. We make the crucial mistake of taking things and people for granted. We're absolutely unable to learn from the mistakes (and sometimes from the examples) of others. We hear somebody saying: "You should really live every day like it's the last one.". We nod. We forget it the very next moment. Is everybody really living their lives the best possible way? Are they really that satisfied? Do they feel helpless and unable to change anything? Or they just take the miracle of life and living for granted? I know I am not satisfied. I'm learning how to live better and I feel this is gonna be a life-long process. That's the way it should be.

I feel like one of the best exercises (that comes to mind) of making your life better (or finding what you regret or lack in your life) is the following:

1) imagine you're told that you're terminally ill. Let's say you've got 3 years to live,

2) if imagining doesn't work watch a movie like the one I did ("Crazy sexy cancer") and really get into it if you can. Try inserting yourself in the place of the hero/heroine of the movie,

3) when you're finally there, feeling everything you should, try looking at life. Your own life. What would you do today knowing there are only ~1000 like them left? Essentially it's true, you just don't know the magic number. Go outside. Look at the birds, trees, sky. Take a breath of fresh air. Take it all in. Try finding people laughing and/or smiling and learn from their example. Who cares if a random passerby thinks you're weird, standing and smiling/laughing for no apparent reason. This list could be continued on and on. Life is absolutely full of awesome things. We should enjoy as much of them as possible.

Finally, do I remember this every day? No. Not even close. But I'm trying to and I'm getting better at it.

I can only hope that all the above doesn't sound like just another blabbering about a topic that is talked about since the beginning of days, because it does to me. It doesn't matter how I put it, words just don't seem to work this time. Still, hoping you got smth out of it.

Speech of appreciation.

It's time for me to purposely write smth about some of the most important people in my life. Yes, the most important ones are my family. They always will be. Unconditional love. Second group, obviously, is my closest friends. I have been blessed to meet a ton of awesome people - good acquaintances, better friends. The latter group deserves/receives my utmost, dedicated, forgiving, etc., etc. attitude. You might meet me daily or just once a year. Live next to me or a thousand miles away. It does not matter. I learn a lot from you guys. I'll forgive a lot, because that's what you've earned, and because I know you'll rarely disappoint me. I have not told that to almost any of you. I am more of an inside person. But trust me, I am grateful for every single bit that you teach me in this life. For every single word that has made me become the way I am today or the way I will be tomorrow. It's all you. Be that somewhat of a bitter experience or a happy one. They're equally valuable. Mostly you don't even recognize those moments, but I do. I appreciate honesty. Perhaps sometimes it's painful, but it always drives me towards the goal. Becoming a better person. Friend. Human. Thank you!