Par šo vakaru [sarkanā buļļa vakars]

Esmu jau iepriekš minējis, ka cilvēki mēdz pārlieku daudz nevajadzīgi sarežģīt savas dzīves. Pats to esmu darījis, pats daudz ko salaidis grīstē un šķiet, ka savas kļūdas arī īsti pareizi neesmu pratis izlabot. Skaidrs ir viens - vieglāk ir būt padomdevējam nekā padomu ievērotājam. To centos īstenot arī šovakar, t.i. devu padomu nepieļaut tādas kļūdas, kādas pats esmu pieļāvis. Šķiet, ka cilvēks mani saprata un vismaz pāris cilvēkiem būs par vienu sarežģījumu dzīvē mazāk.

Savā dzīvē gan neko labot neprotu, un tajos brīžos, kad prastu un tas varētu iedarboties, ir citi apstākļi, kuru dēļ savas kļūdas labot nedrīkstu. Noteikti nav tā, ka dzīve netaisnīgi attiecas tikai pret mani. Tā nevar būt. Arī dziesmā, kuru pašlaik klausos, skan vārdi "so don't give up". Tāda ir arī mana attieksme. Es nezinu, ko darīšu, bet padoties noteikti nepadošos. Acīmredzot, man vienkārši ir jāmeklē/jācīnās ilgāk/rūpīgāk.

Vēl viena lieta, par kuru gribēju šo to uzrakstīt. Par vienaldzību un tai pretējo īpašību. Galvenā tēze par šo tematu izklausīsies banāli vienkārša - ir ļoti daudz cilvēku, kuru viedoklis tiešā veidā man ir absolūti vienaldzīgs, tomēr ir vairāki cilvēki, kuru viedoklis man tomēr ir svarīgs. It kā, negribot palaist garām "svarīgos" cilvēkus, es cenšos dot iespēju visiem, un tāpēc arī daļēji satraucos par to ko viņi domā par mani, manu rīcību un tamlīdzīgām muļķībām. Protams, ka visiem nekad neizpatiksi, un nevajag ar'. Tomēr tāds nu es esmu un šie, lielākoties, sīkumi, kas mani satrauc, arī nedaudz traucē dzīvot. Turklāt visas manas problēmas pamanās saistīties neredzamā saitē un uzbrukt vienlaikus. UPD. [...]. Ir jātic tam, ko pats apgalvo.