Dzīves vadlīnijas

Reizēm negribas pāriet uz rītdienu. Gribas palikt šodien un šeit. Šeit ir iepazīti labi cilvēki, zinoši sarunu biedri, jautri un atraktīvi studenti. Tomēr pat ja šāda iespēja pastāvētu, to izvēlēties nebūtu prātīgi. Stāvēšana uz vietas nenozīmē progresu un pat ne palikšanu uz 0 °C. Stāvēšana uz vietas ir regress. Tieši tāpēc IR jāiet uz priekšu. Ir jāiet gulēt un rīt jāpieceļas, lai izdzīvotu nākošos dzīves līkumus. Arī tie zinošie sarunu biedri rīt būs ar Tevi, bet pēc 10 gadiem daļa no viņiem būs nomainījusies, jo tā to nosaka dzīves vadlīnijas. Pieņem to un ej gulēt!

Par šaubām un virzienu rādītājiem

Man atkal ir pienācis viens no tiem brīžiem, kad gribas krāpties. Gribas zināt pareizās atbildes šajā dzīvē. Vienreiz beidzot gribas ievērot savas apņemšanās un kādu laiciņu nedzīvot sapņos. Ne jau tāpēc, ka sapņi būtu slikti. Tieši otrādi tie ir labi - tā ir otra pasaule, kas pieder Tev vienam, un tomēr. Gribas dot un saņemt vai vismaz atbrīvoties no šaubām. Jā, visam pie vainas laikam tomēr ir šaubas, un sliktākais, ka ne par vienu konkrētu jautājumu vai situāciju, bet gan gandrīz par visu. Ticības it kā netrūkst. Iekšējā spēka arī ir pār pārēm. Vēlēšanās ir milzīga, bet priekšā ir simtiem virzienu rādītāju un ceļu sākumu. Visi virzienu rādītāji ir vienā krāsā un no viena materiāla. Kā izvēlēties? Nav jau tā, ka es neredzētu zīmes, kas man norāda virzienu, kurā doties. Es redzu. Bet tās pašas zīmes jaucās. Vai varbūt jaucos es? Skatos uz citu cilvēku zīmēm? Viens ir skaidrs, šai dzīvē nav iekārtots tā, ka viss ir vienkārši. Laikam katram ir jāiziet cauri noteiktiem pārbaudījumiem, un varbūt tad varēs labāk redzēt, ka patiesībā viens no virzienu rādītājiem ir iekrāsojies Tavā mīļākajā krāsā, un ceļš, uz kuru tas norāda, nes Tevi pats. Iespējams.

Noskatījos "License to wed", daudz labāka filma par vakardien redzēto. Dodu 7,8 acis.

Superbad (2007)

Nupat beidzu skatīties nosaukumā minēto filmu. It kā atsauksmes un vērtējums bija labs, tāpēc domāju, ka būs tīri laba komēdija par tīneidžeru likstām, bet... Filmas pamatā bija divas lietas - alkohols un divu tīņu tiekšanās pēc seksa. Viens no filmas centrālajiem tēliem bija līdz ārprātam pārstresojies padsmitnieks, un viņa stresa pamatā bija fakts, ka viņš tūliņ būs pabeidzis vidusskolu, bet nebūs kārtīgi apguvis seksa mākslu. Apmēram 50 % no sava teiktā viņš izkliedza (tā paša stresa dēļ) uz savu draugu. Nezinu gan cik daudziem šis tēls lika smieties, katrā ziņā man šī sižeta daļa lika vilties. Neskaitot atsevišķus momentus vienīgie smieklīgie šajā filmā bija 2 diezgan stulbi policisti, kuri daudzos un dažādos veidos (darba laikā dzerot, pālī vadot auto, šaudoties utt.) paši pārkāpa likumu. Nu tā filmai nedotu vairāk par 5 ballēm, bet vēl pus acs filmai tiek par nobeigumu, kas visas filmas kontekstā bija zīmīgs/simbolisks.

Apdeits par iepriekšējā rakstā minēto dziesmu - izrādījās, ka tas bija tikai sākums, un jau atradu arī pilno dziesmas versiju. Attiecība uzlabojās!

Gaumes formula

Interesanti vai pastāv kāda likumsakarība, kas nosaka to lietu daudzumu, kas patīk vienam cilvēkam, attiecībā pret visām pārējām lietām konkrētajā jomā? Piemērs - nupat lejupielādēju mapi, kurā bija 26 dziesmas, bet man patika viena, turklāt pati īsākā (0:51). Lai kāds arī nebūtu gaumei atbilstošo lietu procents, katra tā mazākā daļa ir meklēšanas vērta.

Šodien...

neesmu vīlies, esmu priecīgs!

Fragments no vēstules 1 x satiktam cilvēkam

Daudzi mani draugi un paziņas baidās uzticēties, būt atklāti un galu galā arī uzdot kādu tiešu jautājumu. Nezinu vai tā tiešām ir baidīšanās, kautrēšanās vai kas cits, bet tā nu tas ir. Un tas pat nav pārmetums, tā vienkārši ir. Es mācos būt atklāts un meklēju sev līdzīgos. Iespējams, tas tāpēc, ka nesaprotu vai izliekos nesaprotam citu cilvēku mājienus - man vajag skaidrību. Vajag, lai kāds man pateiktu, ka melns ir melns un balts ir balts, bet pelēks ir pareizā atbilde uz citu jautājumu.

Ko nozīmē smieties par sevi un kāpēc?

Esmu tāds radījums, kurš laiku pa laikam mēdz sastrādāt smieklīgas / nepiemērotas / dīvainas lietas. Pēcāk, atceroties, ko esmu darījis, iekšējā reakcija mēdz būt visāda - reizēm iekšēji nedaudz nokaunos, bet citreiz vienkārši pasmaidu vai pasmejos par sevi. Taču es nekad neesmu pat iedomājies, ka labāk nebūtu tā darījis vai, citiem vārdiem sakot, nožēlojis izdarīto. Daļēji tas tāpēc, ka neko tik briesmīgu jau nedaru, bet, lielākoties, tāpēc, ka "everything I do is what I am" (ja man būtu daudz lasītāju es, iespējams, atvainotos par šādu "nenepieciešamu" svešvalodas lietojumu, bet tagad vienkārši pateikšu, ka pirmais un veiksmīgākais situācijas raksturojums prātā ienāca angļu valodā). Tā lūk!