Dzīve bez atbalsta punkta

Ikdienā mūs uz visām pusēm velk un plēš dažādas vēlmes, iegribas un izaicinājumi. Mūsu dzīves iesākumā esam atkarīgi no vecākiem, taču laikam ejot mēs kļūstam pieauguši, patstāvīgi (-āki) un daudz aktīvāk sākam izvēlēties savas dzīves pagriezienus (kurus iepriekš, vairāk vai mazāk mūsu vietā, izvēlējās mūsu vecāki). Katram šis vecums var nedaudz atšķirties, tomēr brīdī, kad mūs sāk uzskatīt par pieaugušiem mēs zaudējam savu atbalsta punktu. Atbalsta punkts ir cilvēks vai cilvēku grupa ar kuru mums vienmēr ir jārēķinās kā ar daļu no sevis. Tas ir līdzīgi kā akmenī grebts vārds, kurš šajā akmenī ir, bija un būs. Protams, tajā brīdī ģimene nekur nepazūd. Gluži vienkārši mēs iegūstam brīvību, lai izvēlētos savu nākotni, jaunu ģimeni un citas būtiskās lietas. Nezinu, ko tieši ar šo gribēju pateikt, ja nu vienīgi to, ka esmu sapratis, ka pašlaik ir mans dzīves posms bez atbalsta punkta..

Kā būtu pareizi?

Nav laika sakārtot savu dzīvi. Tagad vismaz ir attaisnojums - bakalaura darbs. Esmu saņēmis jaunu zīmi, tikai pagaidām neprotu to iztulkot, un, iespējams, ka tā nemaz nav domāta man. Lai gan, nē. Lielākā vai mazākā mērā, bet tā noteikti ir domāta man, pretējā gadījumā es to nebūtu pamanījis. Nu jā, bet par to dzīvi. Kaut kas būs jāizdomā, bet pagaidām, lai neliels laika/bezdarbības sprīdis ievieš savas korekcijas un noskaidro bildi.

Addicted again

Nedaudz pārdomājot līdzšinējās dzīves pieredzi un (prātā) izanalizējot līdzīgās situācijas rodas skaidrība. Pēc šīm pārdomām es sevi pazīstu vēl par kapeiku labāk. Tagad secinu, ka viena krīze manā dzīvē nemaz nebija tik smags gadījums kā iepriekš likās. Bet no otras puses, tagad es zinu, ka esmu atkarīgs. Esmu atradis savu "narkotiku". Šķiet, ka tas ir labi, jo vismaz tagad ir kaut kāda skaidrība. Turklāt arī pati "narkotika" ir tik laba (/pozitīva/veselīga), ka labāku būtu grūti iedomāties. Paliksim pie tā, ka lielajam vairumam lietu ir gan labā, gan sliktā puse, un jāsadzīvo ir ar abām.

Mērķis

... nekad nav mainījies. Šis mērķis. Un tas arī nekad nemainīsies.

Vārdi un rīcība (spēcīgi vārdi nevis precīzs ziņojuma nosaukums)

Es sevi nespēju saprast. Vai arī, iespējams, vienkārši izliekos, ka nesaprotu. It kā ir lietas (nu tās protams nav vārda tiešajā nozīmē lietas), kuras es vēlētos redzēt savā dzīvē. Tomēr brīdī, kad nonākam pie konkrētākām aprisēm, ir jūtamas tādas iekšējas šaubas vai tas tie tieši tas, ko vēlos. Apzinos, ka šīs šaubas var izraisīt dažādi, tikai man zināmi apstākļi. Patiesību sakot, dažas no tām šaubām spēj kliedēt tikai pieredze, savukārt, pārējās šaubas droši vien izgaisinās vārdi un rīcība.

Lietus

Sapņi piepildās, tad kad tiem pienāk laiks. Pirms pāris stundām es ilgojos pēc lietus, jo redzēju, ka drīzumā tas varētu sākt līt. Tagad līst. Nu tā no sirds, ar visu pērkonu. Tagad un pēc tam gaiss atkal smaržos. Man tas viss patīk. Es sēžu pustumšā istabā, klausos lietū un domāju kā atsākt strādāt pie bakalaura darba.

Mana pavasara nakts.

Ir nedaudz pāri vieniem (tagad gan vēl 0:58, bet kad šis ieraksts tiks publicēts jau būs apritējusi pirmā nakts stunda). Esmu izdzēris krūzi siltas kafijas. Esmu iztulkojis brālim anotāciju un sarunājis ar Karine, ka viņa to iztulkos krievu valodā. Liekas, ka visi apkārt jau guļ. Es neskatoties uz to kafijas krūzi arī kļūstu nedaudz miegains. Nedaudz saguris, bet apņēmīgs. Šonakt es vēl šo to noderīgu izdarīšu, jo ir attiecīgā atmosfēra/garastāvoklis. Ir nedaudz karsts. Jāatver logs un jāieelpo svaigais pavasara nakts gaiss. Darīts! Gaiss smaržoja nedaudz pēc lietus, kas pirms pāris stundām šeit lija. Sajutu jūras vēju. Jūras vēju nevis tāpēc, ka tas pūta no jūras puses (mani logi nav uz jūras pusi), bet gan tāpēc, ka to ieelpojot kļuva skaidrs, ka tas kaut kad ir bijis pie jūras. Neprasiet kas uz to norādīja. Nepateikšu. Vienkārši tas bija jūtams. Klusa fona mūzika, vēl viena krūze kafijas un es. Mana pavasara nakts.