pirmdiena, 2008. gada 16. jūnijs

Zebra

Šodien diemžēl kārtējo reizi pierādījās zebras princips (balts-melns-balts-melns-balts...). Ir šis tas, ko tagad gribētu uzrakstīt, bet sapratu, ka tas izklausīsies stulbi, tāpēc nolēmu nerakstīt. Visticamākais, ka nesapratīs. Vai varbūt tomēr kāds, bet lai nu paliek.

P.S. Tagad daudz biežāk rakstīšu īsus rakstus, jo pāris rindiņās ir daudz grūtāk uzrakstīt kaut ko lieku.

Savādi

Ir tāda neparasta sajūta. Pustumša istaba, skan Jose Gonzalez - Heartbeats. Nupat pieredzētas spēcīgas emocijas - prieks ... un šo emociju dabisks (izskaidrojams) iztrūkums. Darbi, kas jāpadara, nākotnē gaidāmie pasākumi un emocijas dzen uz priekšu. Ir savādi!

Neiecietība

Esmu nonācis pie secinājuma, ka palieku aizvien neiecietīgāks pret citiem cilvēkiem. Tas nav labi, bet nezinu ko un kā lai daru, lai to mainītu.

Lieliski!

Tu drīksti teikt "Lieliski!" tik, cik vien sirds vēlas. Diemžēl zem dažiem "Lieliski!" reizēm slēpjas "Noot!".

ceturtdiena, 2008. gada 12. jūnijs

Saruna

Ir trīs veidi kā uzsākt šo sarunu. Un miljons iespējamu nobeigumu.

sestdiena, 2008. gada 7. jūnijs

Par šo vakaru [sarkanā buļļa vakars]

Esmu jau iepriekš minējis, ka cilvēki mēdz pārlieku daudz nevajadzīgi sarežģīt savas dzīves. Pats to esmu darījis, pats daudz ko salaidis grīstē un šķiet, ka savas kļūdas arī īsti pareizi neesmu pratis izlabot. Skaidrs ir viens - vieglāk ir būt padomdevējam nekā padomu ievērotājam. To centos īstenot arī šovakar, t.i. devu padomu nepieļaut tādas kļūdas, kādas pats esmu pieļāvis. Šķiet, ka cilvēks mani saprata un vismaz pāris cilvēkiem būs par vienu sarežģījumu dzīvē mazāk.

Savā dzīvē gan neko labot neprotu, un tajos brīžos, kad prastu un tas varētu iedarboties, ir citi apstākļi, kuru dēļ savas kļūdas labot nedrīkstu. Noteikti nav tā, ka dzīve netaisnīgi attiecas tikai pret mani. Tā nevar būt. Arī dziesmā, kuru pašlaik klausos, skan vārdi "so don't give up". Tāda ir arī mana attieksme. Es nezinu, ko darīšu, bet padoties noteikti nepadošos. Acīmredzot, man vienkārši ir jāmeklē/jācīnās ilgāk/rūpīgāk.

Vēl viena lieta, par kuru gribēju šo to uzrakstīt. Par vienaldzību un tai pretējo īpašību. Galvenā tēze par šo tematu izklausīsies banāli vienkārša - ir ļoti daudz cilvēku, kuru viedoklis tiešā veidā man ir absolūti vienaldzīgs, tomēr ir vairāki cilvēki, kuru viedoklis man tomēr ir svarīgs. It kā, negribot palaist garām "svarīgos" cilvēkus, es cenšos dot iespēju visiem, un tāpēc arī daļēji satraucos par to ko viņi domā par mani, manu rīcību un tamlīdzīgām muļķībām. Protams, ka visiem nekad neizpatiksi, un nevajag ar'. Tomēr tāds nu es esmu un šie, lielākoties, sīkumi, kas mani satrauc, arī nedaudz traucē dzīvot. Turklāt visas manas problēmas pamanās saistīties neredzamā saitē un uzbrukt vienlaikus. UPD. [...]. Ir jātic tam, ko pats apgalvo.

otrdiena, 2008. gada 3. jūnijs

Moondance [August Rush OST]

Šodien vēl skarbāk nekā iepriekš pār mani nāca kāda apjausma. Sāpīgi tas bija tikai man. Man ir žēl divu lietu - 1) ka nespēju priecāties par to, ko šodien sapratu, un, protams, 2) par to, ka sāp. Ņemot vērā manu reizēm egoistisko būtību, man vairāk žēl otrā fakta.

Tagad, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, zinu, ka sirdssāpes ir pārejošas. Tai pat laikā, zinu arī to, ka vismaz sākumposmā nevēlos, lai tās pārietu. Dzīves notikumu cikliskā atkārtošanās mani vienreiz nobeigs. Manī ir tāda paradoksāla sajūta - es pārmetu sev to, ka ir slikti just to, ko patreiz jūtu. "Patreiz" arī ir tāds īslaicīgs vārds. Taču zinu, ka pie noteiktiem apstākļiem šo vārdu labrāt aizvietotu daudz ilglaicīgāki aizstājēji.

Tu man nesen jautāji, kāpēc es dzeru (tad, kad es to daru). Nosaucu pāris iemeslus, kuri bija patiesi. Bet ir arī vēl viens iemesls - lai remdētu savu sāpi. Vismaz uz vienu vakaru. Arī šovakar..

Moondance


Teikumu loģiskā saikne ir nesvarīga, tāpēc šajā rakstā tā nav ievērota. Arī sāpju iemesls un citi fakti apzināti nav definēti.