Gadās tādi mirkļi, kad pašam šķiet - jā, man ir izdevies saprast dzīvi no viena gala līdz otram. Caur un caur. Protams, ka visticamākais, ka tā nav (lai gan iekšā šīs šaubas nejūt), jo dzīve ir liela, sarežģīta, visaptveroša un pārsteigumu pilna. Iespējams, ka šī iekšējā kņudēšana nozīmē to, ka ir izprasta tā dzīves daļa(lietas un nelietas, sajūtas un cilvēki), kas man šajā pasaulē rūp visvairāk. Tas jau ir ticamāk.
Lai vai kā arī nebūtu, šai sajūtai nav nekā kopīga ar pārākumu, viszinību utml. Tu vienkārši esi apzinājis lietas, kuras vajadzētu paveikt/piepildīt, lai būtu laimīgs(vēl laimīgāks), bet tai pat laikā saproti, ka nav nekā tāda, ko Tu varētu darīt, lai šīs lietas tiešām piepildītu. Ne vienmēr, bet lielākoties.
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru