Kad dzīve ir izprasta..

Gadās tādi mirkļi, kad pašam šķiet - jā, man ir izdevies saprast dzīvi no viena gala līdz otram. Caur un caur. Protams, ka visticamākais, ka tā nav (lai gan iekšā šīs šaubas nejūt), jo dzīve ir liela, sarežģīta, visaptveroša un pārsteigumu pilna. Iespējams, ka šī iekšējā kņudēšana nozīmē to, ka ir izprasta tā dzīves daļa(lietas un nelietas, sajūtas un cilvēki), kas man šajā pasaulē rūp visvairāk. Tas jau ir ticamāk.
Lai vai kā arī nebūtu, šai sajūtai nav nekā kopīga ar pārākumu, viszinību utml. Tu vienkārši esi apzinājis lietas, kuras vajadzētu paveikt/piepildīt, lai būtu laimīgs(vēl laimīgāks), bet tai pat laikā saproti, ka nav nekā tāda, ko Tu varētu darīt, lai šīs lietas tiešām piepildītu. Ne vienmēr, bet lielākoties.

Par mani

Man patīk, ja visu ko kāds cilvēks dara viņš dara no sirds. Ja zini, ka to nespēsi (motivācijas, intereses trūkuma vai citu iemeslu dēļ), tad labāk nemaz nesāc.

Adata

Tā nu šovakar esmu atgriezies no sava kultūras vakara, t.i. biju uz teātra izrādi "Adata" Latvijas Nacionālajā teātrī. Uzreiz jāsaka, ka šo izrādi vēlējos redzēt, jo tika solīts, ka šajā muzikālajā drāmā dziedās arī Zane Dombrovska. Īsi pirms izrādes, ielūkojoties izrādes programmiņā, manas cerības dzirdēt Zani Dombrovsku saruka līdz 50%, jo uz katru lomu bija vismaz 2 aktieri, kuri to varētu tēlot. Kā jau Mērfijam tas ierasts, Zane Dombrovska uz skatuves šovakar nekāpa. Līdz ar to varētu padomāt, ka biju vīlies, tomēr arī šis pieņēmums ir kļūdains. Pēc izrādes ne tikai nebiju vīlies, bet pat varētu teikt, ka galveno varoņu (Ievas Kerēvicas un Artūra Šingireja (plašākai publikai pazīstams kā Dons)) vokālais sniegums un arī pati mūzika bija labāka nekā biju gaidījis.

Izrāde bija par narkomāniju - īsti un patiesi. Kopumā jāsaka, ka izrāde bija diezgan šīzīga, tomēr, ņemot vērā centrālo tēmu, tādai tai arī bija jābūt. Mans novērtējums būs tāds - tas, kas man šajā izrādē bija svarīgākais, t.i. mūzika, man ļoti patika, bet pašā izrādē es nebiju vīlies. Es esmu runājis!

Idiotu pilna pasaule

Tā gribas teikt pēc filmas "Crash" (2004) noskatīšanās. Tas nav attiecināms uz visām šīs filmas situācijām, bet uz vairākām gan. Diemžēl šoreiz nevar teikt, ka "tā jau notiek tikai filmās". Tā notiek arī dzīvē, un par to reizēm uznāk dusma.

Patiesības labad jāsaka, ka šajā filmā cilvēki piedzīvo arī dažas pozitīvas atklāsmes.


PAPILDINĀJUMS. Šis ieraksts tapa vēl filmas skatīšanās laikā, bet filmas nobeigumā skan lieliska dziesma ar atbilstošiem notikumiem pašā filmā. Šeit arī pievienoju šo filmas daļu.

Citāts

"Viss notiks tā, kā ieplānots un ja nē, vai gan ir vērts par to satraukties?"
/Jānis Polis/

Brīnumu pasaule

Pasaules radītāja darbi un domas ir apbrīnojami un neizdibināmi. Brīnumi un pārsteigumi, ar kuriem tādā vai savādākā veidā sastopamies savas dzīves laikā, ir kaut kas fantastisks. Viņš nav radījis ideālu cilvēku, taču tā vietā viņš kompleksainam cilvēkam ir devis apbrīnojamu balsi,


citam cilvēkam, kurš piedzimis bez rokām un kājām, devis neiedomājamu garīgo spēku saņemties un dzīvot,



un tā šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi. Zinu, ka to nevar attiecināt uz visiem gadījumiem, tomēr pēc šādiem manis minētajiem un neminētajiem piemēriem gribas teikt - kā zinādams! Kā zinādams kas kuram cilvēkam ir nepieciešams, vai varbūt ko kurš ir pelnījis vai nākotnē nopelnīs. Uzzinot par jauniem šādiem gadījumiem, cilvēkiem vai citādiem brīnumiem, arī pašam rodas lielāka pārliecība par saviem spēkiem, kā arī vēlme padarīt pasauli labāku. Izklausās pēc skaļa teiciena, bet ziniet, ka pasauli mēs spējam glābt katrs savā veidā, cits ar lielākiem darbiem cits pavisam maziņiem, taču ne mazāk svarīgiem.

Labas idejas

Nereti guļot gultā īsi pirms aizmigšanas prātā iešaujas labas domas/idejas. Tā notika arī vakar. Nākamreiz mēģināšu to pierakstīt, lai zinātu šo labo domu arī nākamajā rītā.