Eh.

Hmmm, kas gan varētu būt objektīvs kritērijs, pēc kura varētu vērtēt vai kaut kas ir vai nav noticis taisnīgi? Kā būtu pareizi rīkoties un kā nē? Laikam jau kritērijs ir katram savs, bet citi vispār iztiek bez.
Pēdējā laikā esmu pamanījis, ka ikdienas sarunās ar citiem cilvēkiem, esmu īpaši bieži uzsvēris, ka cilvēks pēc dabas ir egoists, un, ka tas nemaz nav slikti, bet gan tikai normāli. Iepriekš šādu domu nemaz nebiju pārdomājis. Tā vienkārši vienā mirklī dzima manā prātā un es tai pilnīgi piekrītu. Protams, nevajag pārspīlēt ar to egoismu. Tomēr, cik atceros, šis ir pirmais īstais brīdis manā dzīvē, kad man ļoti gribētos rīkoties egoistiski. Nedomājot par citiem cilvēkiem, nu vai, iespējams, domājot tikai par vienu cilvēku. Rīkoties, neievērojot nekādus kritērijus un nedomājot par to kā būtu pareizi (jo, par to domājot, ne pie kādas skaidrības neesmu ticis).
Būt patiesam parasti ir patīkami, reizēm nav viegli, bet vienmēr tā, manuprāt, ir pareizā izeja. Arī šoreiz nav viegli.
Uz to visu situāciju vispār ir iespējams paskatīties tik dažādi, bet varbūt ka detaļās nevajadzētu iegrimt. Diemžēl vai par laimi, man tāpat ir skaidrs, ka es nerīkošos tā kā man iespējams vajadzētu un kā iespējams būtu pareizi. Es vienkārši gaidīšu..
Gribas teikt sasodīts. Ir bail nokavēt. Un negribas paļauties uz citiem, jo katrs taču pats savas laimes kalējs. Tagad varētu sagvelzt visādas tematiskās muļķības šeit, bet labāk nē. Likšu punktu. Līdz rītam!

P.S. Šī raksta laikā noklausītas divas lieliskas dziesmas:

Keane - Bedshaped
Eric Clapton - River of tears